Arodkustības galvenais uzdevums ir strādnieku vervēšana. Smagajā cīņā par eksistenci, kura strādniekiem jāizcīna daudzu uzņēmēju alkatības un netālredzības dēļ, arodbiedrības sniedz strādniekiem kaut kādu materiālu palīdzību un atbalstu. Strādniekam nākas pašam rūpēties par savas dzīves uzlabošanu cīņā pret uzņēmējiem, kuri pret viņu izturas cietsirdīgi un bieži vien aizmirst savu atbildību sabiedrības priekšā. Arī valsts ir aizmirsusi strādniekus, un iznāk tā, ka viņus atceras tikai arodbiedrības. Alkatības apmāta tā dēvētā nacionālā buržuāzija rada strādniekam visus iedomājamos un neiedomājamos šķēršļus, lai tikai izjauktu visus mēģinājumus likvidēt bērnu darbu, uzlabotu sieviešu darba apstākļus, uzlabotu dzīvokļu apstākļus un atveseļotu darba procesus fabrikās un rūpnīcās. Tam visam buržuāzija ne tikai pretojas, bet bieži vien šādus pasākumus tieši sabotē. Un tad? Ebrejam tikai tas ir vajadzīgs. Izrādās, ka viņš vienīgais rūpējas par apspiesto likteņiem. Ebreji nostājas arodkustības priekšgalā. Viņiem tas ir jo vieglāk tāpēc, ka īstenībā viņu darbības uzdevums ir nevis godīga cīņa par sociālā ļaunuma iznīcināšanu; viņu reālais mērķis ir izveidot tādu kaujiniecisku ekonomisku organizāciju, kura akli klausītu viņiem un kalpotu par ieroci nacionālās valsts ekonomiskās neatkarības iznīcināšanai. Patiesi veselīgas sociālās politikas pamatā vajadzētu būt diviem kritērijiem: no vienas puses, pašu tautas veselības saglabāšanai un, no otras puses, — savas nacionālās valsts ekonomiskās neatkarības nodrošināšanas interesēm. Ebrejiem, protams, neeksistē nedz viens, nedz otrs kritērijs. Gluži pretēji, viņu mērķis ir dot triecienu gan vienam, gan arī otram. Ebreji grib panākt nevis nacionālās valsts ekonomikas neatkarības saglabāšanu, bet gan tās iznīcināšanu. Tāpēc viņi nejūt ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, strādnieku vārdā izvirzot tādas ekonomiskas prasības, kuras ir ne vien praktiski neizpildāmas, bet kuras īstenībā nozīmē nacionālās saimniecības bojāeju. Taču ebrejiem nav vajadzīga arī veselīga nācija un fiziski vesela strādnieku šķira, viņiem vajadzīgs fiziski vājš pūlis, kuru vieglāk iedzīt jūgā. Tas savukārt ļauj viņiem izvirzīt visnejēdzīgākās prasības, kuras, kā viņi jau iepriekš zina, praktiski ir neizpildāmas, — tādas prasības, kuras vispār neko nevarētu mainīt un ir derīgas tikai masu kūdīšanai. Lūk, ebreju patiesie mērķi. Par strādnieku sociālā stāvokļa patiesu uzlabošanu viņiem nav nekādas daļas.
Arodkustības vadību ebreji nodrošinās līdz tam laikam, kamēr mēs paši nesāksim plašu tautas masu izglītošanu, kamēr mēs šīm masām neparādīsim īsto ceļu cīņai par viņu stāvokļa uzlabošanu, vai arī pati valsts neķersies pie ebrejiem kā nākas un nenobīdīs viņus no mūsu ceļa. Kamēr masas ir tik maz apzinīgas kā tagad un kamēr valsts paliek tik vienaldzīga kā tagad, strādnieku masas nenovēršami sekos pirmajam nejaušajam cilvēkam, kas tām izteiks visneprātīgākos solījumus. Bet šajā ziņā, kā zināms, ebreji ir nepārspēti meistari. Viņiem taču nepastāv nekāda morāle.
Šajā jomā ebreji īsā laikā uzveiks jebkuru konkurentu. Ebreji, kā zināms, ir diezgan asinskāri. Un atbilstoši tam viņi jau pašā sākumā visu arodkustību veido uz vardarbības pamata. Ja atradīsies cilvēki, kas uzminēs ebreju patiesos nolūkus un viņiem nesekos, tad pret viņiem tiks vērsts terors. Nevajag sevi krāpt: šīs teroristiskās taktikas panākumi ir milzīgi.
Pareizi visu nokārtojot, arodbiedrībām vajadzētu labvēlīgi ietekmēt visu nāciju. Taču tagadējos apstākļos ebreji arodbiedrības pārvērš par tiešu nacionālās saimniecības iznīcināšanas ieroci.
Paralēli tam norit politiskās organizācijas "darbs".
Tā darbojas kopā ar arodbiedrībām, jo arodbiedrības tikai sagatavo strādnieku, bet pēc tam tieši piespiež viņu iestāties politiskajā partijā. Turklāt arodbiedrības ir galvenais finansu avots, no kura politiskā organizācija saņem līdzekļus sava milzīgā aparāta uzturēšanai. Arodbiedrība kontrolē katra atsevišķa strādnieka politisko darbību un dažādu politisko demonstrāciju gadījumā piespiež savus biedrus tajās piedalīties. Galu galā arodbiedrības vispār aizmirst visus savus ekonomiskos uzdevumus un pilnīgi koncentrē savus pūliņus, lai sagatavotu masu streikus, vispārējos streikus kā politiskās cīņas līdzekļus.