Mana Cīņa

Ebreju dzīve citu tautu vidū var turpināties tikai tad, ja viņiem izdodas radīt iespaidu, ka viņi nav tauta, bet gan īpaša "reliģiska kopiena".

Taču tie ir pirmie lielie meli.

Lai ebrejs varētu eksistēt kā tautu parazīts, viņam jāmaskē sava iekšējā daba. Jo inteliģentāks ir atsevišķs ebrejs, jo labāk viņam izdosies šī maskēšanās. Jā, var notikt pat tā, ka daudzi tās tautas pārstāvji, kuras teritorijā ebreji ir apmetušies, pilnīgi nopietni noticēs, ka ebrejs īstenībā ir francūzis vai anglis, vācietis vai itālis, tikai citas konfesijas piekritējs.

It īpaši valsts iestādes, kurām, šķiet, vienmēr piemīt vēsturiska gudrība, visvieglāk krīt par upuri šai nekaunīgajai krāpšanai. Patstāvīga domāšana šajās aprindās brīžiem tiek uzskatīta par īstu grēku pret svēto progresu. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ja, piemēram, kāda valsts ministrija Bavārijā pat tagad nenojauš, ka ebreji ir piederīgi tautai, nevis konfesijai. Taču pietiek paraudzīties uz ebrejiem piederošo presi, lai tas kļūtu skaidrs pat visvienkāršākajam prātam. Bet "Jüdische Echo" tomēr vel nav dienesta laikraksts, tātad gada valdības pārstāvja prātiņu tas nenosaka.

Ebreji vienmēr bijuši tauta ar noteiktām rases īpatnībām, taču tā nekad nav bijusi reliģija; un tikai ebreju izplatīšanās jau ļoti agri lika viņiem meklēt līdzekli, lai kliedētu nevēlamo uzmanību pret šīs tautas pārstāvjiem. Bet kurš līdzeklis gan būtu lietderīgāks un vienlaikus nevainīgāks par jēdziena "reliģiskā kopiena" izmantošanu? Jo arī te viss ir aizgūts, pareizāk, - nozagts. Ebrejam nevar būt reliģiska institūta jau tāpēc vien, ka viņam nekādā formā nepiemīt ideālisms, un tāpēc pilnīgi sveša ir ticība viņpasaulei. Bet āriešu izpratnē nav iedomājama reliģija, kurā trūktu pārliecības par dzīvi pēc nāves kaut jel kādā formā. Patiesi, arī talmuds nav grāmata, lai sagatavotu cilvēku aizkapa dzīvei, tas domāts tikai praktiskai un paciešamai dzīvei šaisaulē.

Ebreju reliģiskā mācība pirmām kārtām ir norādījums turēt tīras viņu asinis, kā arī regulēt attiecības pašu ebreju starpā un vēl jo vairāk attiecības ar pārējo pasauli, tātad ar neebrejiem. Taču arī šeit nav runa par ētikas problēmām, bet gan tikai par ārkārtīgi pieticīgām saimnieciskām problēmām. Par ebreju reliģiskās mācības tikumisko vērtību gan mūsdienās, gan visos laikos ir bijis pietiekami daudz pamatīgu pētījumu (tie nav pašu ebreju pētījumi; viņu raksti par to, protams, ir pielāgoti pašu mērķim), kuri šo reliģijas veidu no āriešu viedokļa padara nepievilcīgu. Taču vislabāk to apliecina šīs reliģiskās audzināšanas produkts - pats ebrejs. Viņa dzīve ir tikai šai pasaulei, un viņa gars patiesai kristietībai ir iekšēji tikpat svešs, cik sveša bija viņa būtība pirms divtūkstoš gadiem jaunās mācības diženajam dibinātājam. Dabiski, ka Kristus neslēpa savu attieksmi pret ebreju tautu un, ja vajadzēja, ķērās arī pie pletnes, lai šos cilvēces pretiniekus izdzītu no tā Kunga tempļa, jo tie, kā parasti, arī toreiz reliģijā saskatīja tikai līdzekli darījumu veikšanai. Par to Kristus  tika sists krustā, bet mūsdienu kristiešu partijas pazemojas tiktāl, ka vēlēšanās ubago ebreju balsis un vēlāk ar ateistiskām ebreju partijām mēģina vienoties par politiskām spekulācijām pret savu tautu.

Uz šiem pirmajiem un lielākajiem meliem, ka ebreji neesot rase, bet gan tikai reliģija, loģiski tiek būvēti arvien jauni meli. Te pieder arī meli par ebreju valodu. Tā ebrejiem ir nevis līdzeklis savu domu paušanai, bet gan līdzeklis to slēpšanai. Kad ebrejs runā franciski, tad viņš domā ebrejiski, un, skandēdams vācu dzejas pantus, viņš izdzīvo savas tautas būtību.

Kamēr ebrejs nav kļuvis par citu tautu kungu, viņam gribot negribot jārunā šo tautu valodā, bet, ja tās kļūtu par viņa kalpiem, visiem vajadzētu iemācīties kādu universālu valodu (piemēram, esperanto!), lai ebreji arī ar šo līdzekli tās varētu labāk pārvaldīt!

Tas, cik ļoti visa šīs tautas eksistence balstās uz nepārtrauktiem meliem, lieliski redzams ebreju tik ļoti ienīstajos "Ciānas gudro protokolos". Tas esot viltojums; to laikraksts "Frankfurter Zeitung" atkal un atkal apgalvo visai pasaulei; bet tas ir labākais pierādījums tam, ka tie ir īsti. Tas, ko daudz ebreji varbūt dara neapzināti, šeit ir izklāstīts pilnīgi skaidri. Un tas ir svarīgi. Ir pilnīgi vienalga, kura ebreja galvā radušies šie atklājumi; svarīgi ir tas, ka tie ar gandrīz šausminošu pārliecību atklāj ebreju tautas darbu un darbību un attēlo to tās iekšējās sakarībās un rāda tās galamērķus. Taču īstenība ir viņu labākā kritika. Tam, kas pēdējo simt gadu vēsturisko attīstību pārbaudīs, vadoties no šīs grāmatas viedokļa, uzreiz kļūs saprotama ebreju preses klaigāšana. Jo tad, kad šo grāmatu sapratīs visa tauta, tad ebreju briesmas būs salauztas.

* * *