Patiesi cilvēciskas kultūras galvenais nosacījums ir pirmām kārtām tieši tādu noskaņojumu pastāvēšana, kad cilvēki ir ar mieru upurēt sava personiskā "es" intereses sabiedrības labā. Tikai tādā gadījumā var rasties tās diženās vērtības, kuras to radītājiem sola nelielu atalgojumu, toties dod nenovērtējamu labumu nākamajām paaudzēm. Tikai tā var saprast, kā daudzi nesavtīgi cilvēki, kuri paši dzīvo trūkuma pilnu dzīvi, atdod sevi pilnīgi tam, lai sagādātu nodrošinātu dzīvi sabiedrībai. Katrs strādnieks, katrs zemnieks, katrs izgudrotājs, ierēdnis u. tml., vārdu sakot, katrs, kas strādā sabiedrībai, kuram nav nekādu cerību kaut kad pašam kļūt laimīgam un pārtikušam cilvēkam, ir šīs cildenās idejas nesējs pat tad, ja viņam reizēm nebūtu saprotama šīs rīcības dziļā jēga. Taču, ja mēs to sakām par relatīvi parastu darbu, kas tiek veikts, lai nodrošinātu cilvēka iztiku un radītu vispārēja progresa iespēju, tad tas vēl lielākā mērā attiecas uz to darbu, kas tiek veikts cilvēka dzīvības uzturēšanai un viņa kultūras aizsardzībai. Kad cilvēks atdod savu personisko dzīvību, lai nodrošinātu sabiedrības drošību, tad tā ir upurēšanās augstākā forma. Tikai tā var aizkavēt, lai to, ko radījušas cilvēka rokas, neiznīcinātu viņa rokas; tikai tā ir iespējams cīnīties arī pret dabas draudīgajiem spēkiem.
Vācu leksikā ir vārds, kas īpaši lieliski izsaka šo domu: pienākums (Verpflichtung)! Izpildīt šo pienākumu nozīmē kalpot nevis sev pašam, bet gan kalpot sabiedrībai. Principu, no kura izriet šāda rīcība, mēs saucam par ideālismu atšķirībā no egoisma, kas izriet no principa par kalpošanu sev pašam. Ar ideālismu mēs saprotam atsevišķas personas spēju ziedot sevi apkārtējai pasaulei.
Daudz biežāk mums jāatceras, ka ideālisms patiesi ir nevis himēra, bet tas vienmēr ir bijis, ir un būs visas cilvēku kultūras nosacījums! Vēl vairāk: tieši ideālisms ir radījis jēdzienu "cilvēks". Tikai šīm jūtām āriešiem jābūt pateicīgiem par savu stāvokli šajā pasaulē. Pateicoties šīm jūtām uz mūsu zemes dzīvo cilvēks. Tikai, pateicoties šīm jūtām, varēja rasties radošais darbs, kas savienojumā ar parastu fizisku darbu un ģeniālu intelektu radīja cilvēces kultūras brīnišķīgākos pieminekļus.
Ja pasaulē nebūtu ideālisma, tad visas cilvēku garīgās spējas, tostarp arī pašu apdāvinātāko cilvēku spējas, būtu tikai parasts "gars", kas nav spējīgs radīt kaut ko patiesi cildenu un vērtīgu.
Patiess ideālisms ir tikai atsevišķas personas interešu un visas dzīves pakļaušana sabiedrības interesēm un dzīvei. Tikai šāda pakļaušana rada iespēju veidot jelkādu organizāciju. Šajā nozīmē ideālisms atbilst dabas visdziļākajām vēlmēm. Tieši tāds ideālisms rosina cilvēkus labprātīgi atzīt stiprākā priekšrocības. Tieši šāds ideālisms kļūst par tās pasaules kārtības daļiņu, kura veido visumu.
Visdziļākā dabas izzināšana un tīrs ideālisms viens otram nav pretrunā, gluži pretēji, tie objektīvi sakrīt. Par to, ka tas ir pareizi un ka īstam ideālismam nav nekā kopīga ar fantastiku, viegli var pārliecināties, ja uzklausīsim nesamaitāta bērna, piemēram, vesela zēna, spriedumus. Tāds zēns pilnīgi neko nesapratīs "ideālistiski" noskaņota pacifista tirādēs, un šīs tirādes viņam noteikti nepatiks, toties atdot savu jauno dzīvību par savas tautas ideālu viņš vienmēr būs gatavs.
Neapzināti, instinktīvi bērns jūt, ka nepieciešams cīnīties par dzimtas un sugas turpināšanu, pat ja tas var notikt tikai uz atsevišķa indivīda rēķina, un tāpat neapzināti instinkts protestē pret pacifistisko pļāpu fantāzijām, kuri ar plašām frāzēm maskē tikai egoismu. Īstenā cilvēces attīstība iespējama tikai tad, ja ir šā indivīda gatavība upurēt sevi sabiedrības labā. Šī attīstība nav iespējama, kad valda gļēvu prātvēderu un kritiķu slimīgie priekšstati par dabas pārveidošanu.
Tādā laikā, kad izzūd ideālisms, tūlīt varam konstatēt to spēku pagrimumu, bez kuriem nav sabiedrības un tātad nav arī kultūras attīstības. Tiklīdz tautā pārsvaru gūst egoisms, tā sabiedriskie spēki sāk vājināties. Katrs dzenas pakaļ savai personiskai laimei un, "bēgot no vilka, krīt uz lāci".
Arī nākamās paaudzes aizmirst tos, kuri domā tikai par pašlabumu, un slavē tos varoņus, kas sabiedrības labā atteikušies no savas personiskās laimes.
* * *
Tiešs pretstats ārietim ir ebrejs. Nevienai citai tautai pasaulē pašaizsardzības instinkts nav attīstīts tādā mērā kā tā dēvētajai izredzētajai tautai. To pierāda fakts, ka šī rase eksistē zemes virsū. Kur gan jūs atradīsiet vēl tādu tautu, kura pēdējo divu tūkstošu gadu laikā būtu tik maz mainījusies rakstura, iekšējās pasaules utt. nozīmē? Kura tauta ir piedalījusies tik milzīgos apvērsumos un tomēr no visām cilvēces katastrofām iznākusi tieši tāda, kāda bijusi iepriekš? Kas par bezgalīgi sīkstu gribu dzīvot, gribu saglabāt savu dzimtu un sugu!