Mana Cīņa

Es klusībā priecājos, ka sociāldemokrāti cīnās par vispārējām un aizklātām vēlēšanu tiesībām. Taču mans saprāts jau toreiz brīdināja, ka tas novedīs pie man tik ienīstā Habsburgu režīma novājināšanās. Es biju nelokāmi pārliecināts, ka šī monarhija pie Donavas nevarēs turpmāk pastāvēt, ja šim mērķim netiks ziedotas vāciskuma intereses. Es sapratu, ka, pat lēni pārslāviskojot Austrijas vāciešus, nebūs garantēta patiesi dzīvotspējīgas valsts izveidošana. Tā iemesls ir ļoti vienkāršs, t.i., slāviskā elementa valstiskums radīja manī dziļas šaubas. Tieši tādēļ es apsveicu visu, kas, pēc manām domām, varēja novest pie kraha valsti, kurā 10 miljonu vāciešu intereses tika mīdītas kājām un nolemtas iznīcībai. Jo stiprāk uzliesmoja nacionālā plēšanās un dažādu valodu cīņas, Austrijas parlamenta dalīšanās, jo tuvāk nāca šīs Bābeles valsts sabrukuma stunda, un tuvojas arī manas vācaustriešu tautas atbrīvošanās brīdis. Tikai tādā veidā toreiz varēja notikt Austrijas vāciešu atkalapvienošanās ar seno tēvzemi.

Tāpēc šī sociāldemokrātu darbība man bija simpātiska. Bez tam es toreiz biju vēl nepietiekami pieredzējis un dumjš, domādams, ka so­ciāldemokrāti rūpējas par strādnieku materiālā stāvokļa uzlabošanu. Tas, manuprāt, drīzāk runāja viņiem par labu, bet nevis par sliktu. Taču kas mani toreiz tomēr "atstūma" no sociāldemokrātijas? Tā bija viņas naidīgā attieksme pret cīņu par vācu interesēm, pazemojoša pielīšana slāvu "biedriem", kuri labprāt to pieļāva, bet bija augstprātīgi atturīgi, kad uzmācīgajiem lūdzējiem vajadzēja atlīdzināt par pūlēm.

Kad es biju 17 gadus vecs, vārds "marksisms" vēl nebija plaši pazīstams, bet "sociāldemokrātija" un "sociālisms" man likās identiski jēdzieni. Arī šajā ziņā bija nepieciešami smagi likteņa triecieni, lai man atvērtos acis attiecībā uz šo nepieredzēto tautas muļķošanu.

Līdz tam es biju iepazinis sociāldemokrātisko partiju tikai kā skatītājs masu demonstrāciju laikā. Man nebija ne mazākā priekšstata par tās piekritēju mentalitāti vai viņu mācības būtību. Un tad es pēkšņi nonācu saskarē ar tās audzināšanas un "pasaules uzskata" rezultātu. Tas, kas varbūt būtu noticis tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, notika dažu mēnešu laikā: es sapratu, ka zem sociālās tikumības un cilvēkmīlestības maskas apkārt staigājošais mēris ir tik bīstams, ka no tā iespējami ātrāk pasaule jāatbrīvo. Citādi tā tiks atbrīvota no cilvēces.

Mana pirmā tikšanās ar sociāldemokrātiem notika, strādājot kādā jaunceltnē.

Jau no paša sākuma nebija nekā iepriecinoša. Mans apģērbs vēl bija samērā kārtīgs, mana valoda bija izkopta, un izturēšanās - atturīga. Es biju pietiekami daudz norūpējies par savu likteni, lai vēl domātu par to, kas notiek apkārtējā pasaulē. Man bija nepieciešams vienīgi darbs, lai nenomirtu badā, un lai es gūtu, kaut arī lēnas, tomēr tālākās izglītošanās iespējas. Droši vien es vispār nebūtu licies zinis par savu jauno vidi, ja otrajā vai trešajā darba dienā nebūtu gadījies notikums, kas piespieda mani nekavējoties izteikt savu attieksmi. Man piedāvāja iestāties organizācijā.

Manas zināšanas par arodorganizācijām toreiz līdzinājās nullei. Es varētu tikpat labi pierādīt to lietderīgumu kā nelietderīgumu. Kad man paziņoja, ka ir tajā jāiestājas, es atteicos. Es to pamatoju ar to, ka šo lietu nesaprotu, un vispār es neļauju nevienam sevi piespiest. Droši vien pirmais apgalvojums bija pamatā tam, ka es tūlīt netiku izmests pa durvīm. Liekas, viņi cerēja, ka dažās dienās es tikšu uzvests uz pareizā ceļa. Taču tā gan bija pamatīga maldīšanās. Pēc četrpadsmit dienām man vairs nebija spēka izturēt, lai arī kā to es būtu vēlējies. Šajās dienās es diezgan pamatīgi biju iepazinis šo vidi, un nekāda vara pasaulē nebūtu varējusi mani piespiest iestāties organizācijā, kuras biedrus es redzēju tik nepievilcīgā gaismā.

Pirmajās dienās es vienkārši dusmojos.

Pusdienlaikā daļa strādnieku gāja uz tuvējiem krogiem, kamēr pārējie palika būvlaukumā un apēda savas nabadzīgās pusdienas. Tie bija precētie vīri, kuriem sievas pusdienās parasti atnesa zupu nožēlojama izskata traukos. Tuvojoties nedēļas beigām, šo strādnieku skaits arvien palielinājās. To, kāpēc tā bija, es sapratu tikai vēlāk. Parasti tika runāts par politiku.

Es dzēru pienu no pudeles, piekodu maizi, sēdēdams kaut kur nomaļus un uzmanīgi pētīdams jaunos apstākļus, vai arī domādams par savu nožēlojamo stāvokli šajā pasaulē.