Mana Cīņa

Es zinu daudzus, kas "lasa" bezgala daudz - grāmatu pēc grāmatas, burtu pēc burta; un tomēr es nesaukšu šos cilvēkus savādāk kā tikai par "daudzlasītājiem". Protams, šiem cilvēkiem ir lielas "zināšanas", bet viņu smadzenes nav spējīgas kaut cik pareizi apgūt, piereģistrēt un klasificēt uztverto materiālu. Viņi pilnīgi nemāk grāmatā atšķirt vērtīgo no neva­jadzīgā, kā arī nepieciešamo paturēt prātā, bet lieko, ja tas ir iespējams, vienkārši neredzēt un nekādā gadījumā neapgrūtināt sevi ar lieku "nastu".

Lasīšana taču nav pašmērķis, bet tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Lasīšanas mērķis ir palīdzēt cilvēkam iegūt zināšanas tajā jomā, kura atbilst viņa spējām un mērķtiecībai. Lasīšana cilvēkam dod rokās tos instrumentus, kuri vajadzīgi viņa profesijai neatkarīgi no tā, vai ir runa par vienkāršu eksistenci, vai arī daudz lielāku mērķu sasniegšanu. Bet, no otras puses, grāmatu lasīšana palīdz cilvēkam radīt sev vispārēju pasaules uzskatu. Visos gadījumos ir nepieciešams, lai izlasītās grāmatas saturs prātā netiktu sarindots pēc tās satura rādītāja. Uzdevums nav noslogot savu atmiņu ar noteiktu grāmatu skaitu. Vajag tiekties pēc tā, lai vispārēja pasaules uzskata ietvaros grāmatu mozaīkai būtu atbilstoša vieta cilvēka prātā un lai tā palīdzētu viņam nostiprināt un paplašināt savu pasaules uzskatu. Pretējā gadījumā grāmatas lasītāja galvā izveidosies tikai haoss. Mehāniska lasīšana ir pilnīgi bezjēdzīga, lai arī ko par to nedomātu nelaimīgais grāmatu lasītājs. Tāds lasītājs dažreiz uzskata sevi par "izglītotu" cilvēku un iedomājas, ka viņš ir labi iepazinis dzīvi, uzkrājis zināšanas, bet patiesībā, atkarībā no viņa "izglītības" līmeņa, viņš arvien attālinās no sava mērķa. Galu galā viņš nonāks vai nu sanatorijā, vai arī kļūs par "politiķi" parlamentā.

Tam, kurš tā attīsta sevi, nekad neizdosies izmantot savas haotiskās "zināšanas" tiem mērķiem, kuri viņam radīsies noteiktos gadījumos. Viņa garīgums nav novietots uz dzīves līnijas, bet gan uz mirušo grāmatu līnijas. Lai gan dzīve viņu daudzreiz mudina ņemt no grāmatām patiesi vērtīgo, šis nelaimīgais lasītājs pratīs atsaukties tikai uz kādu grāmatā izlasītu lappusi, bet nepratīs to izmantot dzīvē. Kritiskos brīžos šādi gudrinieki ar sviedriem vaigā meklē grāmatās analoģijas un paralēles, bet, protams, nekas tur neiznāk.

Ja tā nebūtu, tad dažu mūsu augsti mācīto valdības "varoņu" poli­tiska darbība būtu pilnīgi neizskaidrojama. Mums atliktu tikai izdarīt vienu secinājumu, proti, patoloģisku tieksmju vietā konstatēt vienkārša blēža īpašības.

Bet, ja cilvēkam piemīt pareizās lasīšanas māka, viņš jebkuru izlasīto grāmatu, laikrakstu un brošūru pratīs izmantot tā, lai no tās paņemtu visu patiesi vērtīgo, kam ir paliekoša nozīme. Viņš jauno materiālu pratīs novērtēt un apgūt tā, ka tas palīdzēs precizēt un papildināt zināšanas, kuras viņam bija jau agrāk, kā arī iegūt jaunas atziņas, kas dos iespēju pamatot savu uzskatu pareizību. Ja dzīve pēkšņi izvirzīs jaunus jautājumus, tad viņš agrāk izlasīto un atmiņā paturēto materiālu varēs izmantot attiecīgajā situācijā. Desmitiem gadu smadzenēs krātais materiāls viņam dos iespēju ātri mobilizēt to, kas nepieciešams jaunās problēmas noskaidrošanai un pareizas atbildes atrašanai. Tikai tādam grāmatas lasīšanas veidam ir jēga un mērķis.

Piemēram, orators, kas neprot šādā veidā apgūt nepieciešamo palīgmateriālu, nekad nebūs spējīgs pietiekami pārliecināti aizstāvēt savus uzskatus, saskaroties ar iebildumiem. Neko nedos arī tas, ja viņa uzskats būtu tūkstošiem reižu pareizāks un pilnīgi atbilstu īstenībai. Jebkurā diskusijā atmiņa pievils šādu oratoru, vajadzīgā brīdī viņš nespēs atrast ne pamatojumus savas domas apstiprināšanai, ne arī faktus pretinieka tēžu apstrīdēšanai. Ja runa ir par tādu oratoru, kas var apkaunot tikai pats sevi, tā vēl ir tikai pusbēda. Daudz ļaunāk ir tad, ja aklais liktenis šādu viszinošu un tomēr nekā nezinošu kungu iecels par valsts vadītāju.

Es jau kopš agras jaunības esmu centies visu lasīt pareizi. Par laimi, man bija labi palīgi - atmiņa un izpratne. Šajā ziņā Vīnes periods bija īpaši ražīgs un arī vērtīgs. Ikdienišķās dzīves pieredze mani mudināja iedziļināties un studēt arvien jaunas un visdažādākās problēmas. Kad es beidzot biju sasniedzis spēju teorētiski pamatot praksi un teoriju pārbaudīt praksē, tad man vairs nedraudēja briesmas ne nosmakt teorijā, ne arī īstenību uztvert pārāk sekli.

Tādējādi dzīves pieredze rosināja mani ļoti pamatīgi un arī teorētiski izstudēt divas vissvarīgākās problēmas, ieskaitot sociālo problēmu.

Kas zina, kad īsti es būtu sācis iedziļināties marksismā, ja toreizējais laiks mani nebūtu ar varu piesaistījis šai problēmai.

* * *

Agrā jaunībā es par sociāldemokrātiju zināju ļoti maz, un tas pats nepavisam neatbilda īstenībai.