Mana Cīņa

Visbiežāk tas vērojams karu apstākļos. Lūk, mūsu priekšā ir gluži parasti jauni cilvēki, gandrīz zēni. Ir norisinājušies notikumi, kuru smagums pilnīgi nomācis daudzus cilvēkus. Taču šie paši notikumi pārvērtuši dažus no šiem zēniem par īstiem varoņiem. Un mēs redzam nepārspējamus aukstasinības, vīrišķīgas izlēmības, varonības paraugus. Ja nebūtu bijuši tādi pārbaudījuma brīži, tad varbūt neviens pat neiedomātos, ka šajā jaunajā zēnā dzīvo īsts jauns varonis. Lai ģēnijs varētu izpausties, gandrīz vienmēr nepieciešams ārējs impulss. Likteņa sitieni dažus notriec no kājām, bet daži tiem stājas pretī ar dzelžainu pretestību. Un, lūk, apsējs nokrīt mums no acīm, un pasaule pārsteigumā redz varoni tur, kur pat nebija to gaidījusi. Vispirms cilvēki pretojas un negrib atzīt varoni, kas ārēji šķitis tik līdzīgs parastam cilvēkam viņu vidū. Tas ir parasts stāsts. Tā gandrīz vienmēr notiek ar visiem kaut cik ievērojamiem cilvēkiem.

Paskatieties uz izcilu izgudrotāju! Viņa slava parasti sākas no tās dienas, kad viņš izdarīja atklājumu. Bet ir taču skaidrs, ka viņa ģenialitāte sākās ne jau tajā brīdī, kad viņš izdarīja pirmo atklājumu, ģēnija dzirksts viņā neapšaubāmi kvēloja kopš paša dzimšanas brīža. Īsta ģenialitāte vienmēr ir iedzimta īpašība, to nevar vienkārši ieaudzināt cilvēkā, un vēl mazāk to var iemācīt.

Taču tas viss, kā jau norādījām, attiecas ne tikai uz atsevišķu indivīdu, bet arī uz rasi. Radošas tautas jau no paša sākuma būtībā ir aicinātas radīt, lai gan paviršs vērotājs to neievēro uzreiz. Ārējais aicinājums arī šeit rodas tikai jau paveikto darbu rezultātā. Visa pārējā pasaule taču nav spējīga atšķirt ģenialitāti citādi kā tikai visiem acīm redzamu atklājumu, izgudrojumu, noteiktu gleznu, celtņu radīšanas utt. formā. Bet arī te vajadzīgs ilgs laiks, līdz cilvēce atzīst kādas tautas ģenialitāti. Gan atsevišķas personas, gan veselu tautu dzīvē ir nepieciešami īpaši apstākļi, lai radošās spējas un spēki tiešām tiktu reāli izmantoti.

Visskaidrāk to redzam āriešu liktenī, t.i., tās rases liktenī, kura līdz šim bija un ir cilvēces kultūras attīstības galvenais pārstāvis. Tiklīdz liktenis āriešiem rada labvēlīgākus apstākļus, tā viņiem raksturīgās īpašības sāk attīstīties daudz straujāk un izpaužas visiem saprotamā formā. Ārieši sāk radīt jaunas kultūras, uz kurām attiecīgu ietekmi atstāj, protams, augsnes, klimata apstākļi un - pakļauto tautu īpašības. Šim pēdējam apstāklim ir vislielākā nozīmē. Jo primitīvāka ir tehnika, jo lielāka nozīme ir cilvēku darbaspēkam, jo tad ar to nākas aizstāt mašīnas. Ja āriešiem nebūtu iespējams darbā izmantot zemāko rasu darbaspēku, tad viņiem nekad nebūtu izdevies spert pat pirmos soļus augstākas kultūras radīšanā. Tieši tāpat ārietis nebūtu varējis radīt to tehniku, kura tagad sāk viņam aizstāt dzīvnieku darbaspēku, ja viņš savulaik nebūtu sācis pieradināt atsevišķas dzīvnieku sugas un izmantot darbā viņu fizisko spēku. Teicienam "Moris savu darbu padarījis, moris var iet" ir pietiekami dziļš pamats. Daudzu tūkstošu gadu laikā zirgam vajadzēja strādāt cilvēka labā, iekams tas palīdzēja viņam likt pamatus tai tehnikai, kura tagad, kad nostiprinājies automobilis, padara pašu zirgu lieku. Aizritēs vēl neilgs laiks, un zirgs kļūs pilnīgi lieks, bet ir taču skaidrs, ka bez zirga darba daudzu iepriekšējo gadsimtu laikā cilvēks varbūt vispār nebūtu varējis sasniegt to, ko mēs esam sasnieguši pašreiz.

Lai izveidotos augstākas kultūras, pilnīgi obligāti bija nepieciešamas daudz zemākas rases. Ja to nebūtu, tad nebūtu ar ko aizstāt tehnisko līdzekļu trūkumu, bez kuriem augstāks attīstības līmenis vispār būtu neiespējams. Cilvēku kultūras pirmās pakāpes balstījās vairāk uz cilvēku zemāko rasu fiziskā spēka, nekā uz pieradināto dzīvnieku fiziskā spēka izmantošanu.

Tikai pēc tam, kad radās pakļauto rasu verdzība, analoģisks liktenis bija arī dzīvniekiem, bet nebūt ne otrādi, kā daudzi domā. Vēsturiski notika tā, ka uzvarētāji vispirms jūdza arklā uzvarēto cilvēku un tikai pēc kāda laika arklā sāka jūgt zirgu. Tikai pacifistu muļķīši to var uzskatīt par cilvēku samaitātības simbolu, nesaprazdami, ka tikai tā mēs varējām sasniegt šo laikmetu, kamēr pacifistisko apustuļu kungi mūsu priekšā bārsta savu gudrību.

Cilvēces progress atgādina kāpšanu pa bezgalīgi augstām kāpnēm. Pa tām nevar uzkāpt citādi kā tikai vispirms kāpjot pa zemākajiem pakāpieniem. Arī āriešiem vajadzēja veikt šo ceļu, kuru viņiem rādīja īstenība, nevis to, kuru viņiem varēja ieteikt mūsdienu pacifista fantāzija. Īstenības ceļi ir grūti un smagi, bet tikai šie ceļi ved cilvēci uz mērķi. Bet dažiem sapņotājiem tīk izdomāt daudz vieglākus ceļus, kuri tikai aizved tālāk no lolotā mērķa.

Tāpēc nebūt nav nejaušs tas fakts, ka sākotnējās kultūras radās tur, kur ārieši saskārās ar zemākām tautām un pakļāva tās savai gribai. Šīs zemākās tautas tolaik bija pirmais tehniskais instruments, kuru ārieši izmantoja cīņā par jaunu kultūru.