Mana Cīņa

Tas noteica arī visu to ceļu, kuru vajadzēja veikt āriešiem. Ārietis kā iekarotājs pakļāva iekarotos un piespieda viņus strādāt tā, lai tas atbilstu viņa vēlmēm un mērķiem. Viņš piespieda viņus darīt derīgu, lai gan ļoti smagu darbu, un tā ne tikai saglabāja viņu dzīvību, bet gatavoja viņiem likteni, kas bija daudz vairāk apskaužams, nekā viņu iepriekšējais liktenis, nekā tā dēvētā "brīvība". Kamēr ārietis līdz galam palika iekaroto kungs, viņš nevis vienkārši valdīja pār viņiem, bet arī vairoja viņu kultūru. Visa kultūras attīstība bija pilnīgi atkarīga no iekarotāja spējām un no viņa rases tīrības saglabāšanas. Kad pakļautie paši sāka celties un acīmredzot tuvināties iekarotājiem arī valodas nozīmē, vājāka kļuva krasa atšķirība starp kungu un vergu. Ārieši pamazām sāka zaudēt savu asiņu tīrību un tāpēc vēlāk pazaudēja arī to vietu paradīzē, kuru viņi paši sev bija radījuši. Rasu sajaukuma ietekmē ārieši pamazām arvien vairāk zaudēja savas garīgās spējas, līdz beidzot gan garīgi, gan fiziski vairāk sāka līdzināties viņu iekarotajām tautām nekā saviem senčiem. Vēl kādu laiku ārieši varēja izmantot pastāvošās kultūras labumus, tad iestājās apsīkums un visbeidzot viņi pilnīgi tika aizmirsti.

Tā gāja bojā veselas kultūras un veselas valstis, lai dotu vietu jauniem veidojumiem.

Vienīgais cēlonis veco kultūru atmiršanai bija asiņu sajaukums un no tā izrietošais rases līmeņa pazeminājums. Cilvēki iet bojā nevis zaudētu karu dēļ, bet gan pretestības spēka vājināšanās dēļ, kurš raksturīgs tikai tīrām asinīm.

Šajā pasaulē viss, kas nav tīra rase, ir tikai sēnalas.

Tikai rasu saglabāšanās instinkta izpausmei ir pasaulvēsturiska nozī­me - gan pozitīva, gan negatīva.

* * *

Āriešiem varēja būt liela nozīme pagātnē ne tik daudz tāpēc, ka pašaizsardzības instinkts viņiem jau no paša sākuma bija attīstīts stiprāk, bet gan tāpēc, ka šis instinkts viņiem īpaši izpaudās. Subjektīva griba dzīvot visiem ir vienāda, bet, lūk, šīs gribas izpausmes forma praktiski ir atšķirīga. Sākotnējām dzīvajām būtnēm mūsu pasaulē pašsaglabāšanās instinkts aprobežojās tikai ar rūpēm par personisko "es". Egoisms, kā mēs šo kaislību saucam, šeit sniedzas tik tālu, ka šīs būtnes domā tikai par pašreizējo brīdi un pat ne par stundām, kuras pienāks vēlāk; šajā stāvoklī dzīvnieks dzīvo tikai sev, tas meklē barību, lai apmierinātu izsalkumu šajā brīdī, tas cīnās tikai par savu dzīvību. Kamēr pašsaglabāšanās instinktam ir tikai tāda izpausme, nav nekāda pamata, lai izveidotos kaut vai visprimitīvākā ģimenes forma. Kad tēviņa un mātītes kopdzīve vairs neaprobežojas ar pārošanos vien, bet rodas jau kopīgas rūpes par pēcnācējiem, tikai tad pašsaglabāšanās instinkts izpaužas citādi. Tēviņš reizēm meklē barību arī mātītei, bet lielākoties viņi abi meklē barību saviem mazuļiem. Tad tēviņš sāk aizstāvēt mātīti un otrādi; un tieši šeit sāk izkristalizēties pirmās, protams, visprimitīvākās uzupurēšanās formas. Kad šī īpašība sāk pārsniegt šauros ģimenes ietvarus, tad rodas pirmie nosacījumi lielāku kolektīvu veidošanai, visbeidzot arī veselu valstu veidošanai.

Zemāku rasu cilvēkiem šī īpašība ir ļoti maz vērojama. Tāpēc arī zemākās rases bieži vien neiet tālāk par ģimenes izveidošanu. Ir skaidrs, ka, jo vairāk personiskās intereses atkāpjas otrā plānā, jo vairāk pieaug spēja veidot plašākus kolektīvus.

Tātad - gatavība uzupurēties, gatavība ziedot savu darbu un vajadzības gadījumā arī dzīvību citu labā - šī īpašība ir visvairāk attīstīta āriešiem. Ārieši ir diženi nevis ar savām garīgajām spējām, bet tikai ar savu gatavību nodot šīs spējas kalpošanai sabiedrībai. Pašsaglabāšanās instinkts āriešiem izpaužas viscēlākā formā, jo viņš savu personisko "es" pakļauj sabiedrības dzīvei, bet, ja pienāks laiks, tad ārietis ar prieku ziedos sevi kopējām interesēm.

Āriešu kultūras un celtniecības spēju cēlonis nav īpašas intelekta spējas. Ja ārietim būtu tikai šīs spējas, tad viņam piemistu vairāk grāvēja loma nekā organizētāja, jo jebkuras organizētājas darbības kodols ir tas, ka atsevišķa persona atsakās aizstāvēt obligāti savu personisko viedokli un savas personiskās intereses cilvēku vairākuma labā. Katrs atsevišķs cilvēks šajā gadījumā saņem to, kas viņam pienākas, tikai netiešā vei­dā - līdz ar visas sabiedrības labklājības celšanos. Šajā gadījumā atse­višķs cilvēks strādā nevis tieši sev, ne savam labumam, bet gan visu labumam. Šajā nolūkā viņš visu savu darbu organizē visu kopējā darba ietvaros. Visbrīnišķīgākā tā izpausme ir vārds "darbs"; ar šo vārdu mēs taču saprotam tagad nevis atsevišķa cilvēka darbību, lai uzturētu viņa dzīvību; nē, ar šo vārdu mēs saprotam darbu sabiedrības labā. Bet, ja kāds atsevišķs indivīds grib "strādāt" tikai sev un turklāt atsakās kaut jel kādā mērā rēķināties ar apkārtējās pasaules labumu, tad to mēs saucam par zagšanu, augļošanu, laupīšanu utt.