Ja kaut uz brīdi pieļautu, ka, piemēram, Eiropa un Amerika gājušas bojā un tāpēc tiek pārtraukta āriešu turpmākā ietekme uz Japānu, tad, iespējams, neilgu laiku tagadējais uzplaukums Japānā tehnikas un zinātnes jomā vēl turpinātos; taču aizritētu nedaudzi gadi, avots izsīktu, Japānas pašreizējā kultūras attīstība apstātos, un tā atkal ieslīgtu tajā miegā, no kura pirms septiņiem gadu desmitiem to uzmodināja āriešu kultūras vilnis. Tas, ka mūsdienu Japānas attīstībai ir āriska izcelsme, ir skaidri redzams. Taču ir neapšaubāmi, ka arī sirmā senatnē toreizējo Japānas kultūru tāpat noteica svešas ietekmes. Labākais apliecinājums tam ir fakts, ka vēlākos laikos Japānas kultūras attīstībā iestājās vesels pagrimuma un pilnīga sastinguma periods. Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka tā bija pazaudējusi galveno radošo rases kodolu. Citiem vārdiem, vēlākos laikos tai trūka tieši tās ārējās ietekmes, kuru tā agrāk bija guvusi no augstākās rases. Ja mēs varam noteikt, ka kāda tauta svarīgākajos vilcienos savu kultūru saņēmusi no citām rasēm un pati tikai spējusi to pamazām attīstīt, bet pēc tam apstājusies savā kultūras attīstībā, tiklīdz izbeigusies ārējā ietekme, tad te var sacīt: tā ir rase, kas spēj pildīt "kultūras nesēja" lomu, bet nespēj pildīt "kultūras radītāja" lomu.
Vērīgāk iepazīstoties ar atsevišķu tautu attīstības likteņiem, nākas konstatēt faktu, ka tās gandrīz visas sākotnēji bijušas tikai kultūras nesējas, nevis tās radītājas.
Gandrīz visur vērojama šāda attīstības aina.
Āriešu ciltīm, bieži vien skaitliski smieklīgi niecīgām, izdodas pakļaut sev svešas tautas. Balstoties uz īpašiem apstākļiem šajās teritorijās (auglība, klimatiskie apstākļi utt.) un attiecīgi izmantojot tagad viņu rīcībā esošo lielo darbaspēku, ārieši ierosina pakļautajās tautās garīgās un organizatoriskās spējas, kuras līdz tam snaudušas mūža miegā. Nedaudzu gadu tūkstošu laikā, bet dažreiz pat tikai dažu gadsimtu laikā āriešiem izdodas radīt jaunu kultūru, kurai sākotnēji piemīt visas viņu iekšējās pazīmes un kura tikai līdz noteiktai pakāpei pielāgojas augstākminētajā nozīmē zemes īpatnībām un iekaroto tautu cilvēciskajām īpašībām. Taču tad paiet zināms laiks, iekarotāji paši sāk pārkāpt asins tīrības principu, kuru tie agrāk bija ļoti stingri ievērojuši; pamazām viņi sāk sajaukties ar iekarotajām tautām, un tādējādi paši beidz pastāvēt. Taču ir zināms, ka pēc grēkā krišanas paradīzē sekoja izdzīšana no tās.
Paies viens vai divi gadu tūkstoši, un kādreiz valdošās tautas pēdējās pēdas varēsim konstatēt tikai gaišākā ādas krāsā, kas radusies iekaroto un iekarotāju asiņu sajaukuma dēļ, un sastingušajā kultūrā, kuru kādreiz ieviesusi augstākā rase. Iekaroto tautu asinīs izšķīdušas visas kādreizējo iekarotāju garīgās priekšrocības. Iekaroto tautu zemākajā kultūrā apdzisusi cilvēku progresa lāpa, kuru tur aiznesusi augstākā rase. Gaišāka ādas krāsa tikai mazliet atgādina par kādreizējo iekarotāju bijušo diženo lomu, bet dažas senās ienestās kultūras nejauši saglabājušās atliekas tikai viegli apgaismos reizēm jau sen iestājušos kultūras nakti šo tautu dzīvē. Šīs kultūras atliekas gaiši spīd atkal uznākušajā barbarisma naktī. Paviršs vērotājs nospriedīs, ka viņš redz šīs tautas mūsdienu kultūras produktus, bet īstenībā viņš skata tikai pagātnes atblāzmu.
Vēsturē reizēm notiek tā, ka tauta arī otro un trešo reizi saskaras ar to rasi, kura kādreiz jau atnesusi tai savu kultūru, turklāt ne viena, ne otra puse pat neatceras iepriekšējās tikšanās. Tagad kādreizējo valdnieku asiņu atliekas neapzināti ritēs pretī atkal atnākušajai augstākajai rasei, un tas, kas agrāk varēja būt tikai piespiešanas rezultāts, tagad izdosies arī brīvprātīgi. Zemē ceļas jauns kultūras vilnis, un tam ir labvēlīga ietekme līdz pat tam brīdim, kamēr kultūras nesēji atkal neizzudīs starp svešām tautām.
Pasaules kultūras vēsturnieku uzdevums nākotnē būs nevis tikai kailu faktu atzīmēšana, kā tas diemžēl pie mums ir pašreiz, bet gan to procesu izpēte, kurus mēs ieskicējām iepriekš.
Jau pēc šī nelielā shematiskā uzmetuma par nāciju attīstības vēsturi, kuras pieder kultūras nesēju grupai, redzama īsto pasaules kultūras dibinātāju - āriešu - tapšanas, ietekmes un bojāejas aina.
Ikdienas dzīvē redzams, ka katram ģēnijam tomēr ir vajadzīgs īpašs iemesls vai pat impulss, lai viņš patiešām varētu sevi realizēt. To pašu var teikt arī par ģeniālu rasi tautu ikdienas dzīvē. Šajā dzīvē bieži mēdz būt tā, ka arī izcils cilvēks mums šķiet necils un parasts. Bet tad tuvojas notikumi, kuri vienus iegrūž izmisumā un padara vājus, bet citiem, līdz tam šķietami pilnīgi viduvējiem cilvēkiem, piešķir jaunus spēkus. Un, lūk, negaidīti mēs ieraugām ģeniālu raksturu, kuru līdz tam ikdienas apstākļos nemaz neesam ievērojuši. Tā radusies paruna, ka "grūti būt pravietim savā zemē".