Mana Cīņa

Vēstures pieredze par to sniedz tūkstošus piemēru. Tā ar šausminošu skaidrību pierāda, ka katru reizi ārieša asiņu sajaukums ar daudz zemākstāvošām tautām nenovēršami noveda pie tā, ka ārieši zaudēja savu lomu kā kultūras nesēji. Ziemeļamerikā, kur milzīgu iedzīvotāju daļu veido ģermāņu izcelsmes cilvēki, kuri tikai nelielā mērā sajaukušies ar zemākajām krāsainajām tautām, redzami gluži citi cilvēki un cita kultūra nekā Centrālamerikā un Dienvidamerikā, kur pārceļotāji, galvenokārt romāņu izcelsmes cilvēki, bieži vien daudz lielākos apmēros sajaukušies ar iedzimtajiem iedzīvotājiem. Jau ar šo piemēru vien būtībā pietiktu, lai skaidri un nepārprotami noteiktu rasu sajaukšanās ietekmi. Amerikas kontinenta ģermānis, kas saglabājis nesajaukti tīru savu rasi, kļuvis par valdnieku kontinentā, un viņš būs valdnieks līdz tam brīdim, kad pats kļūs par upuri asinsgrēka negodam.

Tāpēc var teikt, ka katra rasu krustojuma rezultāts ir:

a) augstākās rases līmeņa pazeminājums;

b) fiziskais un garīgais regress, t.i. sākums lēnam, bet tomēr sistemātiskam deģenerēšanās procesam.

Sekmēt šādu attīstību nozīmē grēkot pret mūsu mūžīgo visaugstāko Radītāju.

Bet šis grēks tiek pēc nopelniem arī sodīts.

Nostādamies pret dabas dzelžaino loģiku, cilvēks nonāk konfliktā ar tiem principiem, uz kuriem pamatota viņa esamība. Tā viņa cīņa pret dabu nenovēršami noved pie paša bojāejas.

Te nākas bieži dzirdēt patiesi īsti ebrejiski nekaunīgu un pilnīgi muļķīgu mūslaiku pacifistu iebildumu: "Cilvēks taču tāpēc ir cilvēks, lai uzveiktu dabu!"

Miljoniem cilvēku bezjēdzīgi atkārto šo ebreju muļķību un galu galā paši pārliecina sevi, ka cilvēki it kā varētu "uzveikt" dabu. To, ko ar to grib pateikt mūsu pacifistu muļķīši, pat nevar saprast.

Nerunāsim jau par to, ka cilvēkam īstenībā vēl nekur nav izdevies uzveikt dabu; nerunāsim par to, ka cilvēkam labākā gadījumā izdodas tikai atminēt vienu vai otru dabas daļiņas mīklu vai noslēpumu; neatgādināsim, ka īstenībā cilvēks neko neizgudro, bet tikai atklāj, t.i., citiem vārdiem, nevis viņš valda pār dabu, bet daba pār viņu, un ka tikai, apgūstot atsevišķus dabas likumus un tās noslēpumus, cilvēkam izdodas nostāties pāri tām būtnēm, kurām šo zināšanu nav; nerunāsim par to visu; pietiek konstatēt, ka neviena ideja nespēj pārvarēt to, kas ir esamības un eksistences priekšnosacījums kaut vai tādēļ vien, ka pati ideja ir atkarīga tikai no cilvēka. Ārpus cilvēka šajā pasaulē nevar būt nekādas cilvēciskas idejas. Bet no tā taču izriet, ka pašas idejas priekšnosacījums vispirms ir cilvēka eksistence, tātad arī visu to likumu pastāvēšana, kuri paši ir priekšnosacījums tam, lai uz zemes rastos cilvēks.

Un tas vēl nav viss! Noteiktas idejas taču raksturīgas tikai noteiktiem cilvēkiem. Vispirms tas attiecas uz tām domām, kuras rodas nevis no precīzām zināšanām, bet atrodas sajūtu un jutu pasaulē jeb, ka pie mums pašreiz pieņemts teikt, - iekšējo pārdzīvojumu pasaulē. Visas idejas, kurām pašām par sevi nav nekā kopīga ar aukstu loģiku, bet kuras ir visīstākās noteiktu jūtu, ētisku uzskatu u. tml. izpausmes, - visas šādas idejas nesaraujami saistītas ar cilvēka esamību. Ārpus šīm cilvēka īpašībām, ārpus viņa radošā spēka, ārpus viņam piemītošā iztēles spēka šādu ideju pastāvēšana būtu neiespējama. Bet no tā izriet, ka tieši noteiktu rasu un cilvēku saglabāšana ir galvenais nosacījums šo ideju pastāvēšanai. No tā varētu pat izdarīt to tipisko secinājumu, ka tam, kas patiesi no sirds tiecas panākt pacifisma idejas uzvaru mūsu pasaulē, no visas sirds jācenšas panākt, lai pasauli iekarotu vācieši. Ja notiks citādi, tad taču kopā ar pēdējo vācieti, iespējams, izmirs arī pēdējais pacifists tā iemesla dēļ, ka visa pārējā pasaule nebūt nav pakļāvusies pacifisma pretdabiskajai nejēdzībai tādā mērā, kā, diemžēl, mūsu tauta. Gribot negribot nāktos vispirms vest karus, lai pēc tam ieraudzītu pacifisma uzvaru. Runā, ka tieši to centies panākt amerikāņu apustulis Vilsons. Vācu fantasti vismaz bija par to pārliecināti. Patiesie rezultāti tagad ir labi zināmi.

Nu, ko! Humānisma un pacifisma idejas varbūt patiešām būs pilnīgi vietā tad, kad augstākstāvošā rase būs jau iekarojusi visu pasauli un patiešām sāks valdīt pār visu zemi. Ja jautājumu izvirzītu šādi, tad pacifisma un humānisma idejas vairs nebūs kaitīgas. Diemžēl praktiski gan šāda attīstības gaita ir grūti īstenojama un galu galā arī neiespējama.

Tātad - vispirms cīņa, bet pēc tam varbūt arī pacifisms! Pretējā gadījumā vajadzētu teikt, ka cilvēce jau sasniegusi savas attīstības kulminācijas punktu un ka mūs gaida nevis vienas vai otras ētiskas idejas uzvara, bet gan barbarisms un tā sekas - haoss. Lai smejas tas, kas grib, bet mēs taču zinām, ka mūsu planēta miljoniem gadu lidojusi kosmosā bez cilvēkiem. Tas neapšaubāmi var atkārtoties, ja cilvēki aizmirsīs, ka viņu eksistence pakļauta nežēlīgajiem, dzelžainajiem dabas likumiem, nevis atsevišķu plānprātīgu "ideologu" izdomājumiem.