Magacitli

- Šeit viss ir ārkārtīgi vienkārši. Lūk enerģijas padeves sistēma.

Atskanēja metāliska žvadzoņa.

Loss nodrebēja.

Zem tuneļa arkām iedegās sarkanīgu plafonu virkne, kas gandrīz neko neapgaismoja. Neskatoties uz to, kļuva redzamas sienas, teknes un pati platforma. Kas pēkšņi nočīkstēja un ... sāka kustēties!

- Leciet! - iekliedzās Augstais, izstiepis roku.

Apjukušais Loss attapās, panāca Magacitlu transporta līdzekli, palēcās. Roka gandrīz norāvās, Loss atsitās ar sāniem pret platformas izvirzījumu, pastiepa kreiso roku līdz malai, pievilkās. Augstais palīdzēja viņam uzkāpt uz dzelzs grīdas, atgriezās vadības būdā.

- Tomēr šo veco grabažu izturība ir pārsteidzoša!

Loss atvilka elpu un piegāja, taustīdams sānu un domādams, vai nav salauzis ribu.

- Kāpēc?

- Jūs pats apgalvojāt, ka uz Marsu Magacitli pārcēlās pirms divdesmit tūkstošiem gadu. Un pat tad, ja viņi tuneļus izraka vēlāk, šī tehnika vienalga ir vismaz desmittūkstoš gadu veca. Bet darbojas! Neskatoties uz primitīvo konstrukciju un materiāliem.

Loss neko neatbildēja.

- Varbūt pateicoties tiem?

- Ko? ... Ak, jā, varbūt. Jo vienkāršāka lieta, jo ilgāk tā darbojas.

Platforma paātrinājās, ar dārdoņu un klakšķiem taranēja tuneļa sastāvējušos gaisu. No gaisa spiediena nebija kur paslēpties, un šīs neparastās ekipāžas pasažieriem nācās tupēt un turēties pie vadības būdas ribām. Tomēr izrādījās, ka ekipāžas veidotāji bija paredzējuši līdzīgu problēmu. Tiklīdz platformas ātrums sasniedza simt kilometru stundā - pēc Losa aprēķiniem - ekipāžas priekšpusē nostrādāja kaut kāds mehānisms, un no atvērušās spraugas izslīdēja metāla vizieris ar caurspīdīgu logu. Tas aizsedza kabīni un pasažierus. Abi atviegloti iztaisnojās.

- Saprātīgs risinājums, - Augstais apstiprinoši pamāja ar galvu. - Tikai šis dranduļets nav paredzēts cilvēku pārvadāšanai.

- Kāpēc jūs tā domājat? - Loss ziņkārīgi jautāja.

- Ar to brauca milži. Redzat, kur atrodas skata logs? Trīs metru augstumā. Neviens neveiks tehniskus pielāgojumus, ja nav aprēķināta funkcionālā atbilstība attiecīgajam uzdevumam. Tas, kurš brauca ar šiem ratiem, bija skaidri garāks par cilvēku.

Loss ar cieņu paskatījās uz ceļabiedru, kurš atkal demonstrēja savas zināšanas inženierzinātnēs. Viņa argumenti bija nenoliedzami.

Tunelis vienmērīgi nogriezās.

Lampas nomirkšķināja.

Platforma čīkstot un raustoties piebremzēja, pēc tam atkal uzņēma ātrumu.

Tuneļa sienās ik pa laikam atvērās ieejas mazāka diametra tuneļos un nišās, kurās stāvēja kaut kādi melni, drūmi, daudzšķautnaini veidojumi, vai nu sarkofāgi, vai statuju pjedestāli. Pazibēja neliela zāle, ko apgaismoja spocīgi zaļgana, fosforiscējoša gaisma: resnas, neglītas sievietes statuja, kas sēdēja jāteniski uz vīrieša, šķietami Magacitla. Tā bija tās pašas noslēpumainās karalienes Magras statuja, kura pirms daudziem tūkstošiem gadu valdīja pār Marsu.

Pa kreisi pavērās milzīga sprauga, kurā laternas stara gaismā mirdzēja ūdens. Pazemes ezers. Labajā pusē parādījās režģota siena, ko rotāja zelta maskas. Loss jau bija redzējis šādas maskas - ar trešo aci uz pieres - pirmajā Marsa apmeklējumā kopā ar Gusevu.

Skaļa graboša rīboņa - platforma pārlidoja pa rievām pār platu, bezdibeņa plaisu.

Laterna spīdēja blāvi, un Augstais to izslēdza. Bet acis jau bija pieradušas pie tuneļa oranžsarkanās pustumsas, izšķirot sīkākas detaļas. Acīmredzot šo tuneli tiešām bija uzcēluši magacitli, bet tad te lejā nokāpa marsieši - karalienes Magras armija, kas pati bija vai nu marsiete, vai arī magacitlu mazmazmazmazmeita - un šeit ieveda savu kārtību. To varēja redzēt no daudzajām vāzēm ar zižliem - tādu pašu zizli nēsāja Aelitas tēvs Tuskubs - no marsiešu statujām un zīmējumiem uz tuneļa sienām.

Sākās nobrauciens uz leju. Platforma paātrinājās līdz tādam ātrumam, ka tās slieces, pieskaroties rievu malām, no tām izšķīla garas dzirksteles. Tomēr nobrauciens nebija ilgs. Pārlidojot pa tiltu pāri citam bezdibenim sākās pacēlums. Pēkšņi gar abām tuneļa pusēm ķēdē ejošās laternas, nodzisa. Un platforma tūlīt nobremzēja un apstājās.

- Šķiet,  esam ieradušies, - nomurmināja Augstais.

- Kas noticis? - balsi padeva Loss, neviļus ieskatīdamies tumsā.

Vai arī izdeguši drošinātāji. - Augstais paklusēja, pagājās pa platformas grīdu, dimdinādams ar papēžiem. - Vispār ir pārsteidzoši, ka ķēde bija saglabājusies un ieslēdzās.

Būdiņā kaut kas nograbēja.

Lēnām iedegās lampas. Platforma noraustījās, un lēnām, čīkstēdama šļūca uz priekšu.

- Aha! Nostrādāja avārijas automātika. Mums joprojām veicas. Nez, cik tālu mēs esam nobraukuši no raķešu šahtas?

- Ap divsimt kilometru, - Loss lēsa.

- Es arī tā domāju. Varbūt mēs pat sasniegsim galamērķi? Es domāju - polu.

- Cerēsim.

Bet viņi neaizbrauca. Pēc pusstundas plafoni uz tuneļa griestiem atkal nodzisa un vairs neiedegās. Enerģijas vads, kas lika platformai kustēties, bija pilnībā atslēdzies.

Šeit kāds ir