Magacitli

Loss grasījās nosēdināt laivu iepriekšējā vietā, blakus Slieksnim, bet Augstais uzlika roku uz pleca.

- Ir priekšlikums. Kā būtu, ja mēs izmantotu jūsu aparātu? Atvere ir pietiekami plaša, laiva ielidot varēs, un šahta arī, acīmredzot, ir diezgan apjomīga. Nolaidīsimies tur lejā ar laivu, un tad paskatīsimies.

Loss padomāja un piekrita. Patiesībā viņiem nebija ko zaudēt, bet atstāt laivu nebija vēlēšanās. Tā patiešām vēl varēja būt viņiem noderīga.

Lēnām palidoja garām izrobotajām zelta vāka malām. Tā biezums sasniedza sešdesmit centimetrus, un Loss garāmejot nodomāja par neatbilstību starp ceļabiedra izmantotās bumbas spēku un tās izmēriem. Padomju Krievijā šādu bumbu nebija, Loss par to bija pārliecināts. Varbūt tādas bija izgatavotas Amerikā vai kaut kur citur. Bet pats Augstais tādā gadījumā nebija nekāds baltās armijas virsnieks, bet kaut kāds angļu spiegs.

Doma uzplaiksnīja un pazuda.

Laiva ienira šahtas tumsā.

Vairākas minūtes pierada pie krēslas, ielūkojoties gigantiskas struktūras rievotajās sienās, kas nolaidās nezināmās dzīlēs. Sienas klāja pelējuma traipi un bezkrāsainu sēņu kolonijas, caur kurām vēdēja ģeometriski burti un zīmējumi. Dažās vietās mirdzēja ūdens, taču, visticamāk, tās bija bezdibenī noplūdušā ūdens pēdas, bet pati šahta, acīmredzot, palika sausa.

Laiva lēnām, propelleru čaukstiem izplatot drebelīgas atbalsis, laidās lejup.

Izliektu zelta vai bronzas - to nevarēja pateikt, vairogu rinda. Viens vairogs nomests malā, redzama šaura eja, aizejoša tumsā.

- Tuneļi ... - teica Loss.

- Lidosim tālāk, - atbildēja Augstais. - Līdz nolaidīsimies lejā vai iesprūdīsim šaurā vietā.

Vāji no augšas plūstošajā gaismā mirgojošās, šahtas sienas atkal lidoja garām, izraibinātas ar tiem pašiem bezgalīgajiem burtiem, simboliem un zīmējumu ķēdēm, kas attēlo dažādu metāla milžu cīņu ar briesmīgām radībām metālisku kentauru izskatā.

Kļuva pavisam tumšs.

Loss ieslēdza laternu.

Vēl viena izliektu vairogu josla, nedaudz lielāka. Un uz katra - Magacitla attēls ķiverē ar aizvērtām acīm. Ar kaut ko šie atnācēji no Zemes atgādināja karalieni Magru - tā pati apaļā asimetriskā seja, resnie vaigi, cieši sakniebtās lūpas.

Gaiss raktuvēs turpināja palikt diezgan svaigs, tikai reizēm tajā parādījās pelējuma, mitruma vai kaut kādu minerālu smaržas.

Parādījās trīs diezgan lielas atveres, kas iezīmēja ieejas horizontālajos štrekos. Bet viņi neapstājās pie tiem, laiva tajos vienalga nevarēja iekļūt.

- Dīvaini ... - teica Augstais. - Kam ienāca prātā, rakt šeit šahtu? Bet galvenais - kāpēc? Noderīgu izejvielu ieguves pēdas nav redzamas. Vai tā varētu būt palaidējšahta? Lai gan pamēģini palaist raķeti no šāda dziļuma.

Loss neatbildēja, koncentrējoties uz laivas vadīšanu. Būtu nelāgi nolaidības dēļ avarēt, nolidojot sešdesmit miljonus kilometru un nesasniedzot mērķi, līdz kuram palikuši kaut kādi četri simti.

Pēdējie gaismas stari virs galvas izdzisa. Varēja saredzēt tikai gaišāku apli - šahtas atveri, un pat to pamazām aizklāja violets plīvurs: augšā, virs Liziazīras kalniem, iestājās nakts.

Laternas stars pārstāja atstaroties no sienām nevis tāpēc, ka šahta kļuva platāka, bet gan pašu tumšo sienu dēļ: to krāsa no blāvi dzeltenas pārgāja tumši pelēkā. Iespējams tālāk šahta bija sastiprināta ar čuguna gredzeniem.

Zemāk kaut kas pazibēja, kā, no spoguļa atstarojies stars. Bet tas nebija spogulis. Vēl pēc diviem desmitiem metru  kļuva redzams kāda metāliska konusa smailais gals, kas aizņēma gandrīz visu šahtas tilpumu.

- Svētais Vēdeklis! - nomurmināja Augstais, pārkāries pār laivas sāna. - Es nekļūdījos! Tā ir palaidējšahta! Ir nu gan mērogi! Ek kādi marsieši, re kas par kuces bērniem!

Loss apstādināja laivu.

- Ko jūs teicāt?

- Piecpadsmit metru diametrā! - Ceļabiedrs turpināja murmināt, aplūkojot konusa smailo galu. - Un apmēram simts garumā! Vietējie aborigēni mēdza palaist jaukus pončikus! Interesanti - uz kurieni? Un kādai vajadzībai? Pētniecībai vai militārām vajadzībām? Ja militāram nolūkam, un pie tam ja iekšpusē ir nukleāra uzpilde ... Tāda uzsprāgs - un puse Marsa kā nebijusi!

- Ko jūs vēlaties teikt? - Loss nesaprata.

Augstais attapās, apsēdās taisni.

- Tā ir raķete, Mstislav Sergejevič. Tāda pati kā jūsējā, tikai daudz jaudīgāka un lielāka. Es pat nevarēju iedomāties, ka jūsu marsieši būvējuši tādus drednautus.

- Raķete ... - nočukstēja Loss, apdullis, skatīdamies uz tumsā izzūdošo metāla kalnu, un pēkšņi pār viņu nāca apskaidrība:

- Ne jau marsieši radīja šādas raķetes ...

- Kas tad?

- Magacitli! Atnācēji no Zemes! Augstais pasmīknāja un paklusēja.

- Tas ir interesanti ... Varbūt jūsu Magacitli kādreiz piedalījās Spēlē ... ja varētu uzzināt, kurā pusē viņi bija.

- Kādā spēlē? - Loss neticīgi atskatījās.

- Nav svarīgi ... Laidieties lejā, Mstislav Sergejevič. Šķiet, ka pa kreisi ir lūka, redzat?

Loss pagaismoja ar laternu.

Stars no tumsas izrāva rievotu melnu apli, kura diametrs pārsniedz četrus metrus. Šajā aplī pazibēja izliekta metāla acs.

- Domājat, ka tā ir ieeja horizontālajā štrekā?