Lidojošie šķīvji

Jirnass nospieda vārtiņu rokturi un iegāja dārzā. Un tai pašā mirklī viņš pamanīja (agrāk viņš nebija pa­guvis to ievērot), ka Marju vecmāmiņas dārzs bija kā radīts izlūkošanai. Tik tiešām — ik uz soja piemēroti krūmi, tālāk vīgriežu dzīvžoga ieskauta lapene, augsti ceriņu krūmi, turklāt vēl maza dārza mājiņa — visu izlūku sapnis. Tas būtu tīrais brīnums, ja Jirnass, pa­zīstams izlūks, nebūtu acumirklī sajūsminājies par šā dārza lieliskajām īpašībām. It kā izmēģinādams, viņš paspēra pāris veiklu piesardzīgu soļu un aizslēpās aiz sevišķi piemērota jāņogu krūma. Kas tā par baudu! Sis dārzs taču bija īsta izlūku paradīze!

Mājā bija dzirdamas sarunas, un Jirnasam likās — būtu grēks, ja tās pagaistu vējā. Novērošanai taču ir mērķis. Kādēļ mazliet nenoklausīties, kādas runas mēdz būt šajās mājās?

Jirnass saknupis virzījās uz priekšu un laimīgi sa­sniedza ceriņus, no turienes viņam atklājās labi pār­redzama aina. Marju vecmāmiņa sēdēja uz kāpnēm un tīrīja zemenes, bet turpat blakus stāvēja Marju. Ar kurpes purnu viņa rušināja smiltis un laiku pa laikam paņēma no bļodas un iemeta mutē pa zemenei. Acīm­redzot sarunājās tikai viņas abas, jo neviens cits no mājiniekiem nebija redzams.

—   Jā gan, — vecāmāte stāstīja. — Tepat cauri dārzam tas izdrāzās kā traks. Un kā lidot pārlidoja pāri sētai.

Jirnass sāka ausīties. Atkal tās pašas pazīstamās valodas. Tās pašas valodas, kuras viņš visā drīzumā taisās ar savu vīra vārdu atspēkot. Būtu labi vēl maz­liet paklausīties. Kaut vai prieka pēc. Tāda izdevība novērot nez vai otrreiz mūžā viņam atgadīsies.

—   Man bail metas, — Marju teica.

—   Viņš mani pamatīgi nobiedēja. — Vecmāmiņa juta līdzi Marju. — Tas bija ārkārtīgs pārdzīvojums.

Marju atkal paņēma zemeni.

—   Tomēr būtu ļoti interesanti šo būtni redzēt, — viņa teica. — Neraugoties uz bailēm.

—   Tādus trakumus nerunā, — vecmāmiņa norāja Marju. — Tādas briesmas labāk lai paliek neredzētas.

Jirnass, tupot aiz ceriņiem un dzirdot šo sarunu, kļuva gaužām priecīgs. Viņš jau grasījās atstāt slēp­tuvi un, draudzīgi smaidot, teikt: «Vai tiešām es esmu tik briesmīgs?» Efekts noteikti būtu varens. Pēc tam viņš, protams, visu, kā nākas, paskaidrotu. Tieši tā. Tieši tagad ir īstais brīdis.

Bet tieši tai brīdī, kad Jirnass gatavojās savu no­domu īstenot, vecmāmiņa bija notīrījusi zemenes. Viņa piecēlās, paņēma bļodu ar ogām un nozuda mājā. Nekā darīt, efekts bija nokavēts, un Jirnass nolēma gaidīt izdevīgāku brīdi. Galu gala viņam nebija īpaša skuba, un kā pieredzējis izlūks viņš prata vērtēt pacietību.

Marju palika stāvam pie kāpnēm. Viņa dungoja kādu dziesmiņu, uz mirkli noāva kurpi, izpurināja no tās smiltis un atkal apāva. Un tad . ..

Jirnass pirmais pamanīja nācēju, kad tas pa rūpīgi nograntēto celiņu tuvojās mājai. Tiesa, vārtiņi gan nečīkstēja, to Jirnass pats bija ievērojis. Pēteris… Kas šim te meklējams?

—   Marju!

Marju satrūkās.

—   Debestin, kā es nobijos!

—   Piedod!

—   Ak kungs, cik pieklājīgs tu esi kļuvis!

No Pētera sejas nebija grūti spriest, ka viņam kaut kas ir uz sirds un tādēļ viņš zināmā mērā samulsis.

—       Es meklēju tevi mājās, — viņš teica, — bet mā­jās tevis nebija, un tad es nācu šurp.

—       Cik oriģināli! — Marju zobojās. — Es, starp citu, pati pamanīju tevi nākam.

Pēteris bija stipri samulsis, un Jirnass aiz ceriņu krūma par šo viņa samulsumu priecājās.

—       Es gribēju drusku parunāties, — Pēteris beidzot sacīja.

—       Tiešām? — Marju izlikās brīnāmies. — Es do­māju, ka tu aicināsi mani sēņot.

Piezīmi par sēņošanu Jirnass gan īsti labi nesaprata, tomēr tik daudz viņš nojauta, ka Pētera un Marju starpā kaut kas sagājis grīstē.

Labu laiku valdīja klusums.

—   Nu tad pastāsti! — Marju beidzot teica.

—   Vai tepat? — Pēteris bažīgi uzmeta acis atvēr­tajam logam. — Man jāatklāj noslēpums, kāds pa logu var sadzirdēt.

—   Debestiņ, cik aizraujoši! — Marju nicīgi paraus­tīja plecus. — Mājās, starp citu, ir tikai vecmāmiņa. Bet ja tu tik ļoti vēlies…

Viņa devās uz dārza mājiņu un pamāja Pēterim, aicinot viņu sekot. Tad viņi iegāja dārza mājiņā.

Jirnasam tas, protams, nebija diez cik izdevīgi. Bet kas tur pavisam! Neviens nopietns izlūks nezaudēs dūšu mazu nepatikšanu dēļ, nemaz nerunājot par vīru, kurš bija redzējis griezi un pat nosargājis spietojošās bites. Vajadzēja rīkoties labi ātri, lai šie abi ar savām slepenajām runām netiktu pārāk tālu, iekams izlūka vērīgās ausis būs paguvušas nokļūt viņu tuvumā.

Jirnass visai piesardzīgi atstāja ceriņu krūmu, nome­tās uz vēdera un veikli kā čūska līda starp puķu dobēm uz priekšu. Ah-hā, te ir tic nobradātie ķeizarkroņi! Taču tobrīd Jirnasam nebija vaļas domās kavēties pie ķei- zarkroņiem. Tobrīd bija jāaizlien aiz tā kuplā ērkšķogu krūma. Tā, tā… tagad gar šo jāņogu krūmu tālāk. Lieliski, tikai aukstasinību. Un nu līdz dārza mājiņai atlikuši tikai daži soļi. Te atkal bija jāķeras pie līšanas mākas — jāatspiežas vienīgi uz elkoņiem un kāju pirk­stiem. Tas ir indiāņu ķēriens. īstam izlūkam jāzin daž­dažādi paņēmieni.

—   Nu stāsti taču! — atskanēja Marju balss.