Lidojošie šķīvji

Lieliski. Pēteris acīmredzot aiz sava lielā samulsuma

nebija paspējis uzsākt runu. Jirnass novietojās ērtāk, lai klausītos. Viņš īstajā brīdī bija paguvis atkļūt līdz dārza mājiņai.

Pēteris noklepojās.

—   Es gribēju jautāt, ka… nu… tu taču Mēlikam nebūsi nekā teikusi?

Mēlikam?! Sī lieta nudien kļūst visai aizraujoša.

Jirnass varēja pavisam skaidri sadzirdēt katru vārdu, kas nāca no dārza mājiņas ncaizstiklotajiem logiem. Jirnass savā nodabā nosmīnēja, atceroties, ka Pēteris tieši no logiem baidījās. Varens joks. Diemžēl balsis skan arī pa logu ārā, nevis tikai otrādi.

—   Kaut ko es tomēr pateicu, — Marju ķircinājās. — Ja runājas, tad taču kaut kas jāpasaka.

—   Tas gan, bet… par to vēstuli?

—   Teicu, ka es tev atnesu Riho vēstuli.

—   Un tālāk?

—   Ko tālāk?

—       Tu taču nebūsi teikusi, ka Riho lūdza, lai viņam palīdz izmukt no mājas aresta?

—   Un tad?

—   Nu, vai zini…

Marju veikli izmantoja varu, kas tik negaidīti un pēkšņi bija iekritusi viņas rokās un ko tik viegli varētu vērst pret Pēteri.

—       Pasaki papriekš — vai tu tiešām palīdzēji Riho izkļūt no ieslodzījuma? Citādi es neteikšu nekā.

Pēteris nopūtās.

—   Bet par to tev būs jātur mute.

—   Labi! — Marju bija ar mieru turēt muti.

—   Tu neteiksi it nevienam?

—   Neteikšu.

—   Goda vārds?

—   Goda vārds.

Pēteris atkal nopūtās un tad nomurmināja:

—   Nu palīdzēju… palīdzēju, jā.

—        Cik aizraujoši! — Marju iesaucās. — Vai Riho ne­bija bail, ka to kāds varētu redzēt un pateikt vecākiem?

—   Es apsaitēju viņam galvu ar marles saitēm.

—   Ar marles saitēm? — Marju smējās.

—       Nu jā, it kā viņain būtu kaut kāda trauma. Tikai acis atstāji! vaļā. Neviens viņu nebūtu pazinis.

Marju atkal smējās.

Pēkšņi Jirnass atskārta: šīs marles saites taču ir tas pats skafandrs!

—        Bet tagad, — Pēteris atgriezās pie sava jautā­juma, — pasaki — ko tu Mēlikam stāstīji?

—       Nekā nestāstīju! Es taču tev apsolīju! Par vēs­tules saturu Mēliks nekā nedabūja zināt!

«Gan jau drīz dabūs,» Jirnass apmierināts nodomāja un zagās prom no dārza mājiņas. Ar to viņš varēja savu izlūkošanu uzskatīt par izbeigtu. Visi svarīgākie jaunumi bija izzināti. Un ķeizarkroņi… Arī ķeizar­kroņi var pagaidīt. Ko tur skaidrot! Tad jau govs lidi­nāšanu un apstarošanu arī uzvels viņam. Pirmām kārtām jānoskaidro viss, kas attiecas uz Pēteri un Riho…

Jirnass izkļuva uz ielas un metās skriet. Ātrums, atkal ātrums ir izšķirošais. Lai viņš varētu jaunās zi­ņas atnest draugiem iespējami drīzāk… Lai tikmēr nekas neaizmirstos… Un, drāzdamies pa vārtiem iekšā, Jirnass kliedza pilnā kaklā:

—   Klausieties! Klausieties nu!

Mēliks, Ķerta un Kaurs izbrīnā skatījās uz Jirnasu, kad tas rāva vaļā savu stāstāmo gluži kā multiplikāci­jas filmas personāžs. Un, jo ilgāk Jirnass stāstīja, jo lielāka interese bija redzama klausītāju sejās. Kad Jir­nass bija visu izstāstījis, Mēliks iesaucās:

—   Man radās idejai

Un tūlīt viņš ņēmās dedzīgi klāstīt savas idejas ari pārējiem.

17

Otrā rītā Pēteris sēdēja, atspiedies uz elkoņiem, pie galda un ar trulu skatienu blenza uz Madisiņu, kurš istabas kaktā kaut ko cēla no klucīšiem. Vecmāmuļa beidzot bija tikusi pie ogošanas, nepatikšanas un stros- tēšana bija aiz muguras, un vakarējais pārkāpums ta­gad Pēterim bija jāizpērk: rūpīgi jāpieskata Madisiņš un jāuzvedas tik labi, cik vien iespējams, — jābūt īstam paipusītiin. Tādus norādījumus mamma, aizejot darbā, bija devusi. «Lai notiek!» Pēteris nolēma. «Ne- drīkst'šaut pār strīpu.» Tādēļ viņš sēdēja tikpat kā bez kustībām, nekā nedarīdams. Tikai tā, pēc Pētera do­mām, bija iespējams būt «īstam paipusītim». Pati dzīve pierādījusi: tikko tu, cilvēks, sāc ko darīt vai rīkoties, tā agri vai vēlu tam neizbēgami seko visādas likstas. To spilgti parādīja paši pēdējie notikumi. Laime, ka Mēliks bija atnācis pie Riho. Kā visi notikušie starp­gadījumi būtu risinājušies tālāk, par to Pēteris pat domāt negribēja. Zināmā mērā Pēteris bija Mēlikam pateicību parādā. Nebūtu tikai Mēliks ar visu to jezgu nonācis azartā… Gan jau arī tas norims. Mēlikam nav nekāda lāga pieturas punkta. Riho bija taisnība, kad viņš lika Pēterim visu līdz pēdējam noliegt. Ko tādā gadījumā Mēliks iesāks, ja viss līdz pēdējam tiks no­liegts? Par laimi, arī Marju neesot nekā būtiska izpļā­pājusi. Tikai to vien pateikusi, ka atnesusi no Riho vēs­tuli. Cilvēki sarakstīties drīkst, cik vien tiem tīk, te