Lidojošie šķīvji

Kaurs blenza uz savu gumijas kaķi. Viņam pēkšņi likās — pie visa vainīgs šis kaķis. Nebijis šā kaķa, viņš nebūtu aizgājis no bērna. Un tad bērns būtu te­pat. Tas Kauram bija skaidrs. Viņš, Kaurs, nebūtu iz­laidis bērnu no acīm. Viņš nav tāds kā dažs labs cits, kā šis te Jirnass. Nolāpītais gumijas kaķis! Nolāpītais Jirnass! Nolāpītais mazulis! Tomēr Kaurs itin labi sa­prata, ka šķendēties ir velti.

Bet tad pēkšņi nočīkstēja vārtiņi.

Jirnass pat satrūkās. Mēliks acumirklī piecēlās sē­dus.

«Nolāpīta jezga!» nodomāja Kaurs.

Atskanēja soļi. Bija dzirdama saruna. Gar mājas stūri jau parādījās Kolgi Pēteris. Pēterim pa pēdām nāca acīmredzot viņa draugs Reugu Riho.

Čau, vecīši! — uzsauca Reugu Riho. — Kā svie­žas?

—   Čau! — Jirnass atņēma.

Pārējie klusēja.

—   Mēs atnācām sīkajam pakaļ, — teica Pēteris.

Mēliks apķērās, ka vislabāk Pēterim tūlīt darīt zi­nāmu patiesību.

—       Sīkā šeit nav, — Mēliks klusu pasacīja. — Sī­kais kaut kādā veidā pazudis.

—   Nu, nū, — Riho novilka.

Bet Pēteris iesaucās:

—   Tad ta neraža!

Tai pašā brīdī Pēteris pamanīja Ķertas pētījošo ska­tienu. Pēteris nezināja, kas Ķerta ir, viņš par Ķertu nezināja it nekā. Bet meitenes skatiens viņam nepatika. Tas it kā gribēja pārāk daudz izzināt, it kā gribēja redzēt cilvēkam cauri. Pēteris apsēdās pie pārējiem, un Riho sekoja viņa piemēram.

—   Stāvoklis ir nopietns, — Kaurs teica.

—       Stāvoklis ir vairāk nekā nopietns, — Pēteris pie­krita. — Es jau tūlīt baidījos, ka tadam mūlāpam, kāds ir Jirnass, kurš katrs var bērnu nozagt.

—       Jāizlemj, ko darīt tālāk, — Mēliks sacīja. — Ma­nuprāt, jāsameklē milicis.

Pēteris vilcinājās ar atbildi.

—   Kā jums tas gadījās? — Riho apvaicājās. Kaurs īsumā pastāstīja, ka Jirnass brītiņu palicis

viens ar mazuli un mazulis pa to laiku kā ūdenī iekritis.

—       Vārtiņi bija aizbultēti, un žogā nebija neviena cauruma, — Kaurs pabeidza savu stāstījumu. — It kā sīko kāds būtu ar helikopteru aizvedis.

—   Dīvaini, — Riho teica un nosvilpās caur zobiem.

—  Tiešām dīvaini.

—       Ar milici varētu nogaidīt, — Pēteris sacīja. — Var būt, ka sīkais tomēr uzrodas.

Mēliks paraustīja plecus.

—       Kā zini. Bet, jo ātrāk milicis bērnu sāks meklēt, jo drošāk, ka ar viņu nekas nenotiks.

—   Katrai lietai ir divas puses, — Pēteris iebilda.

—  Ja mēs iesim pie miliča, mans tētis un mamma tūlīt dabūs zināt, ka sīkais pazudis. Man par to būs baigais brāziens.

—       Viņi taču tik un tā dabūs zināt, — Kaurs, brīnī­damies par Pēteri, teica.

—       Tur, lūk, tas suns aprakts, ka nedabūs vis, — Pē­teris pārgudri iesāka. — Man Kanaverē dzīvo krust­māte. Es senčiem pasacīšu, ka esmu aizvedis sīko uz laukiem pie krustmātes. Tur viņš var padzīvoties vairā­kas di'enas. Viņš jau tur ir bijis.

—       Tur viņš var dzīvot kaut vai veselu nedēļu, — Riho piebilda.

—   Tas tik būtu forši! — Jirnass sajūsmā iesaucās.

—   Tad arī man nekas nebūs jāsaka manam tētim un mammai.

—       Protams, ne, — Riho teica. — Senčus pašā sā­kumā nav vērts jaukt iekšā.

—       Varbūt derētu par to aprunāties ar pionieru va­dītāju? — Ķerta ierosināja. — Varbūt viņa zinās pa­domu?

—        Blēņas! — Riho nicīgi atmeta ar roku. — Tā jūs visi izlidosiet no pionieriem ārā. Padomājiet paši — tirgošanās ar dzīvu bērnu! Tas taču ir trakāk par neokoloniālismu. Kas starp puikām gadījies, ar to pui­kām pašiem jātiek galā.

—   Tas gan, — Pēteris piekrita.

—       Bet ko iad, ja mēs sīko arī rīt neatradīsim? — Kaurs jautāja.

—       Tad gaidīsim līdz parītam, — teica Riho. — Kaut kur taču šim jābūt. Nevar taču viņš pazust no zemes virsas. Mēs viņu noteikti atradīsim. Iespējams, ka drīz avīzēs parādīsies sludinājums: atrasts tāds un tāds bērns ar tādām un tādām pazīmēm. Un tad mēs viņu saņemsim no atradēja. Lai jauktu pēdas, mēs bērnu vēl uz pāris dienām aizvedīsim pie Pētera krustmātes, un nevienam nebūs jāzina, ka viņš vispār jebkad būtu pazudis.

Beidzot arī Ķerta bilda:

—   Ko tu, Pēter, saki par šādu plānu?

—       Es domāju tāpat kā Riho, — Pēteris sausi at­bildēja. Sī Ķerta patika viņam arvien mazāk un ma­zāk.

—        Protams, mums visiem pa to laiku sīkais cītīgi jā­meklē, — Riho piekodināja.

—       Kādēļ mums visiem? — Kaurs vaicāja. — Tev taču gar notikušo nav nekādas daļas.

—   Es esmu Pētera draugs, — Riho uzsvērti teica.

—       Kas tur pavisam, — Mēliks samierinājās. — Nu tad gaidīsim un meklēsim.

Riho nokrekšķinājās.

—       Atliek vēl nokārtot… jautājumu par nomas maksu.

Visi uzreiz saspringti paskatījās uz Riho.

—       Nu jā, — Riho teica. — Divdesmit kapeikas par stundu, vai kā jums tur bija. Skaitītājs, tā sakot, grie­žas.

Klusums. Taču šai klusuma brīdī daudz kas tika pār­domāts.

—       Nedomājiet neko sliktu, — Pēteris teica. — Galu galā, ja tā ņem, paši esat vainīgi.

—   Darījums paliek darījums, — Riho nomurmināja.

Mēliks iegrūda roku kabatā.

—       četrdesmit kapeikas. Vairāk patlaban man nav klāt. — Viņš pasniedza naudu Pēterim. — Divdesmit bija iemaksātas.

—       Tam visam ir laika gana, — Pēteris sacīja. —Ne­esam jau nekādi rīkļurāvēji. Galu galā dosiet, cik va­rēsiet.