Laura un Avanterras noslēpums

Tarkans vilcinājās. Viņš īsti nezināja, kā rīkoties. Gaismas glabātājs bija bruņiniekiem uzticējis savu dzīvību — un bruņinieks Paravains, pirmais no trīspadsmit Baltajiem Bruņiniekiem un līdz ar to miesassardzes vadonis, no jaunajiem bruņiniekiem nupat vēl iesvētīšanas ceremonijā, uzsitot ar zobenu pa plecu, bija pieņēmis zvērestu allaž būt modriem cīņā pret tumsas spēkiem. Jo tumsas spēki jau kopš laiku pirmsākumiem karoja ar gaismas sargātājiem un bez mitas lauzīja galvu, kā uzvarēt labo un tronī iecelt Mūžīgo iznīcību.

Tarkans domīgi pašūpoja galvu — šausmas, ja nu ienaidniekam izdotos iekļūt Blāzmoralda tieši viņa sardzes laikā! No otras puses, Maruna teiktais izklausījās visnotaļ saprātīgi, un viņš pavēlnieka dienestā bija pavadījis jau ilgu laiku. Krietni ilgu!

Tarkans pavērās līdzenumā, ber tur nebija nekā neparasta. Ne miņas no kustības, pat ne visniecīgākās. Nevienas aizdomīgas ēnas. Vispār nekā. Viņš pagriezās pret savu biedru, un tas viņam aicinoši pamāja. Kādu brīdi Tarkans vēl vilcinājās, bet tad atzvēlās pret mūri blakus Marunam.

— Beidzot būsi nācis pie prāta, — vecais nomurmināja, aizvēra acis un pēc maza brītiņa jau krāca.

Bet Tarkans nevarēja iemigt. Viņš nejutās īsti labi savā ādā.

Kastors Dītrihs, gandrīz sešdesmit gadu vecs, spēcīgi noaudzis vīrs, bija nesteidzīgi atspiedies pret zirga steliņģa nožogojumu. Kaut ko prātodams, viņš ievilka dūmu no pīpes un vēroja Lauru, kura ar drānas gabalu slaucīja sviedros izmirkušo sirmi. Meitene acīm redzami vēl atradās šaušalīgā pārdzīvojuma varā, par kuru bija stāstījusi. Viņa bija bāla un drebēja, kaut gan zirgu stallī bija patīkami silts.

Zemnieks izņēma no mutes pīpi, izpūta dūmu mākonīti un tik tikko manāmi pašūpoja galvu. — Man neliekas, ka tu to būtu tikai izfantazējusi, — viņš sacīja.

Laura nolaida roku ar lupatu un uzmeta viņam skatienu.

— Bet cita izskaidrojuma taču nav. Vai ne? — viņa gandrīz vai bezpalīdzīgi vaicāja.

Kastors neatbildēja. Viņš atkal bija ielicis mutē pīpi un likās pārdomājam. Pīpes tabakas spēcīgā smarža iecirtās Laurai degunā, nomākdama ierastās staļļa un dzīvnieku smakas. Blakus aizgaldos bija dzirdama zirgu sprauslāšana, zirgu pakavu atsirieni pret zemi un pat žokļu malšanās, nepārtraukti plūcot no redelēm smaržīgo sienu.

— Vai ne? — Laura atkārtoja, un jautājums jau līdzinājās lūgumam.

Zemnieks Dītrihs samiedza ciešāk tumšās acis. — Tev rīt būs dzimšanas diena, vai tā? — viņš vaicāja.

Laura nobrīnījās. — Tā gan. Kā jūs to zināt?

Vīrietis noslēpumaini pasmaidīja. — Tas neko nemaina, Laura. Drīz vien uzzināsi. Galu galā tu esi dzimusi trīspadsmitnieka zīmē.

— Trīspadsmitnieka zīmē? Ko tas nozīmē?

Kastors Dītrihs tikai viegli nošūpoja galvu. — Pacieties mazliet, — viņš atteica. — Drīz vien tu sapratīsi! Tici man, Laura!

Viņš piegāja tuvāk Viesulim un laipni noglāstīja zirdziņam kaklu. — Viesulim pēc tā ellišķīgā jājiena traki gribēsies dzert. Iedod viņam labi daudz ūdens un nežēlo sienu. Viņš to ir pelnījis! — Tad viņš izgāja no staļļa.

Kad Dītrihs ienāca pagalmā, jau bija iestājusies tumsa. Degunā koda saltais ziemas gaiss. Viņš izpleta nāsis un pāris reižu paošņāja gaisu kā dzīvnieks, kas meklē pēdas. Tad pavērās debesīs, kurām priekšā bija savilkušies tumši mākoņi. Naktī būs vētra. Kastors Dītrihs apgriezās apkārt un pa atvērtajām staļļa durvīm pameta skatu uz Viesuļa steliņģi, kur Laura redelēs lika sienu.

Viņš bija noraizējies par meiteni — pamatīgi noraizējies.

Vējš pierima. Debesīs biezie mākoņi pārstāja trako skrējienu un aizsedza abus mēnešus. Kalderānas plakankalne bija ieslīgusi piķa melnā tumsā.

Pie vecā Pļavumeža malas, no kurienes līdz pat Grāla cietoksnim stiepās Čalojošā zāle, viss bija kluss. Tikai koku biezā lapotne viegli čabēja. Tad vēlreiz atskanēja nakts svilpja sauciens, kas tik traki bija izbiedējis Tarkanu. Ilgi un žēlabaini tas atbalsojās tumsā, līdz atbildēja otrs putns. Vēl īsu brīdi bija dzirdams trešais sauciens, tad atkal iestājās klusums.

Neīsts, biedējošs klusums, ko pārtrauca tikai aizsmakuši čuksti.

Tad no meža parādījās pirmā migla.

Bieza un melna tā šaudījās starp kokiem un vēlās uz priekšu pa līdzenumu. Sekoja vēl citi neskaitāmi, melni miglas vāli, kas, pārsniegdami vīra augumu, visi pēkšņi sacēlās kā tumša armija — armija, kas bez mitas auga augumā. Miglas vāli sačukstējās. Čukstošā migla Avanterrā nebija nekas neparasts. Tā — gluži kā dziedošie vēji un dejojošās ēnas — pastāvēja jau kopš laika gala. Taču šai čukstošajai miglai piemita kas īpašs, jo tajā bija jaušama dzīvība, kaut arī to nudien drīzāk varēja nojaust nekā samanīt.

— Visi uz priekšu! — migla nočukstēja, un tās vāli pār Čalojošās zāles līdzenumam tuvojās Blāzmoraldai. Sešu bultas šāvienu attālumā no Orāla pils tie apvienojās varenā, melnā straumē, kas gandrīz nedzirdami vēlās tuvāk un tuvāk.

Necik ilgi, un tie sasniegs biezos mūrus austrumu torņa tuvumā.