Laura un Avanterras noslēpums

Pēteris Freinds

Laura un Avanterras noslēpums

1. nodaļa SAVĀDS SAPNIS

Laura Leandere miegā ievaidējās. Guļamistabā pa logu ieplūda gaiša mēnessgaisma, ietīdama to sidrabainā mirdzumā. Meitene drudžaini svaidīja galvu pa spilvenu. Garie, gaišie mati bija salipuši no sviedriem.

— Nē, — Laura aizsmakusi izdvesa. — Nē, nē, nē! — Viņas glītā, maigā sejiņa bija pārvērtusies sāpju plosītā grimasē. — Nēēēē!

Laura uztrūkās no miega un piecēlās gultā sēdus. Tikai pēc kāda brīža viņa atskārta, ka patiesībā atradās pati savā guļamistabā.

Tai pašā mirklī pie griestiem iedegās lampa, un istabā ienāca viņas brālis Lūkass. — Laura, kas noticis? — viņš samiegojies jautāja. — Ko tu tā kliedzi?

Lūkass bija gadu jaunāks par māsu. Viņam bija divpadsmit, un Laurai trīspadsmit. Tas ir — gandrīz trīspadsmit, jo līdz viņas dzimšanas dienai vēl bija jāgaida divas dienas. Lūkasam bija tikpat gaiši mati kā Laurai, tikpat zilas acis, un arī bedrīte zodā izskatījās tieši tāpat kā māsai. Atšķirībā no Lauras Lūkass nēsāja lielas brilles, kas viņam piešķīra maķenīt profesorisku izskatu.

Laura pilnīgā nesaprašanā raudzījās brālī. — Vai tad es kliedzu?

— Eksakteniski! — Lūkass atteica. “Eksakteniski” bija viens no Lūkasa izgudrotajiem un traki iemīļotajiem vārdiņiem. — Tu tā bļāvi, ka es pat savā istabā varēju dzirdēt. Kāpēc?

Pirmajā mirklī Laura neko nespēja atcerēties. Viņa pavērās apkārt, it kā cerēdama istabā atrast atbildi. Telpa necik neatšķīrās no citu viņas vecuma meiteņu istabām. Pie sienām bija piekārti zirgu attēli un viņas mīļākās popgrupas plakāti. Līdzās skapim stāvēja liels plaukts ar viņas grāmatām: “Bezgalīgs stāsts”, “Zelta kompass” un citi biezi, nolasīti sējumi. Pie sienas pretī gultai atradās rakstāmgalds, un virs tā bija piekārts filmas plakāts, no kura lielām, brūnām acīm raudzījās Frodo Tuntaks.

Uz rakstāmgalda valdīja pilnīgs haoss — grāmatas, burtnīcas un žurnāli mētājās juku jukām. Starp tiem rēgojās kompaktdiski un disketes, un raibum raibs pildspalvu, flomāsteru, zīmuļu asināmo un dzēšgumiju klāsts juceklim uzlika pēdējo garnējumu. Dažas no ierāmētajām fotogrāfijām, kas parasti bija saliktas rindiņā, bija apgāzušās un nebija uzslietas atpakaļ. Kad Lauras skatiens pievērsās uzņēmumam, kur viņa ar floreti rokās dižojās baltā paukošanās kostīmā, piepeši atmiņā atausa gaisma.

— Es redzēju sapni, — viņa domīgi sacīja. — Par bruņiniekiem.

— Par bruņiniekiem? Par kādiem vēl bruņiniekiem? — Brāļa pierē ievilkās grumbiņa līdz deguna pamatnei — droša zīme, ka viņu mocīja šaubas.

— Tur bija balti un melni bruņinieki, — Laura atminējās.

— Un viņi mežonīgi kāvās, ar pamatīgiem zobeniem, kaujas cirvjiem un dzeloņlodēm — īstiem, bīstamiem ieročiem!

— Nopietni? — Lūkass pavaicāja, un grumba viņa pierē tapa vēl dziļāka.

— Jā. — Laura dedzīgi pamāja, un sapnis atmiņā uzpeldēja arvien skaidrāk. — Tur bija arī tāda milzīga pils, un zeme ap to mazdrusciņ atgādināja Viduszemi no tās filmas. — Viņa norādīja uz plakātu virs rakstāmgalda.

— Kāds tur brīnums, — Lūkass piezīmēja viegli skolmeis-tariskā tonī. — “Gredzenu pavēlnieku” tu tāpat noskatījies divpadsmit reizes!

— Trīspadsmit! — Laura izlaboja. — Bet tad notika kaut kas dīvains — kad cīniņš gāja uz dzīvību un nāvi, es pēkšņi atrados viņu vidū, un kāds vecs vīrs ar sirmiem matiem un garu, baltu bārdu...

— Gendalfs vai Baltuss Dumidors? — Lūkass iestarpināja un pasmīkņāja.

Laura papurināja galvu. — Nē, ne Gendalfs, ne Dumidors. Kaut gan mazdrusciņ līdzīgs viņš nudien izskatījās. Labi, tas vecais vīrs man pienāca klāt un laipni uzsmaidīja. Bet tad viņš sataisīja nopietnu seju un teica, ka man vajagot atrast kausu.

— Kausu? Kādu vēl kausu?

— Nav ne jausmas! — Laura paraustīja plecus. — To es vairs neatceros. Zinu tikai to, ka vecajam ar joni likās virsū viens melnais bruņinieks. Acis viņam no niknuma bija galīgi sarkanas, un viņš jau pacēla zobenu, lai veco vīru nobeigtu. Bet, kas notika tālāk... — Viņa apklusa, kādu brīdi padomāja un pavirpināja ap pirkstu matu šķipsnu. — Nav ne jausmas, man nekas vairs nenāk prātā. Bet tik un tā man ir tāda sajūta, ka šausmīgi svarīgi, lai es to kausu atrastu — bezgala svarīgi. Kaut tikai es zinātu, kāpēc!

Lūkass domīgi nopētīja māsu. Likās, šis jautājums viņu nomoka ne pa jokam. Tālab viņš samiernieciski pamāja. — Ir taču vienalga, Laura, — viņš sacīja. — Tas tak bija tikai sapnis!

Taču Laura sparīgi papurināja galvu, lūkodamās brālī lielām acīm. — Es zinu, ka izklausās vājprātīgi, bet tas viss likās tik briesmīgi īsti. Un no tā... — Viņa strauji pacēla galvu un uzmeta brālim palīdzību meklējošu skatienu. — ... no tā man kaut kā sametas bail, Lūkas! — viņa čukstēja. — Patiešām bail.