Laura un Avanterras noslēpums

Kaut gan — reizēm Laura spēja Sajellu pat saprast: pamāte bija saplānojusi nedēļas nogalēm tik daudz tāpēc, ka tas bija vienīgais laiks, ko viņi varēja pavadīt kopā. Pārējās dienas Laura ar Lūkasu mitinājās internātā. Tikai nedēļas beigās un brīvdienās viņi dzīvoja ģimenes mājā Hoenštatē. Un Sajella izjuta tādu kā pienākumu, ka šis īsais brītiņš gandrīz pilnībā jāpavada kopā ar bērniem, tā ka ikreiz bija sagatavota briesmonīga programma. Bet var jau būt, ka tas nebija nekas vairāk par apgrūtinošu obligāto uzdevumu, jo citādi viņai taču sen būtu pielecis, ka viņus nebūt nevilka uz muzejiem vai koncertiem.

Likās, ka Sajella dzīvo gluži citā pasaulē nekā viņa ar Lūkasu, un pamātei vienkārši nebija nekāda priekšstata, ko gan jaunieši viņas aužubērnu vecumā mēdz darīt. Pēdējā laikā Laurai arī arvien vairāk šķita, ka Sajellai arī nemaz nekārojas zināt, ko gan viņa un Lūkass dara. Sajellu interesēja tikai viens — lai viņi bez ierunām pakļautos pamātes priekšstatiem un vēlmēm. Viss viens, vai viņiem tas patika vai ne.

Kāds tur brīnums, ka šogad viņa mums nav sarūpējusi adventes kalendāru, Laurai iekrita prātā. Un manu dzimšanas dienu arī noteikti aizmirsīs!

Meitene jau bieži vien bija lauzījusi galvu, kāpēc pamāte tik traki izmainījusies un tapa arvien dīvaināka. Bet gudro vai negudro, skaidrības nebija nekādas. Var jau būt, ka Laura tikai maldījās un izturējās pret Sajellu netaisni. Tomēr par vienu lietu Laura bija pilnīgi droša: kamēr tēvs vēl dzīvoja pie viņiem, viss bija gluži citādi.

Pilnīgi citādi!

Ja vien es zinātu, kas pagājušogad tajā nolāpītajā divdesmit pirmajā decembrī notika! Nevar būt, ka cilvēks vienkārši pazūd, neatstādamas ne ziņas, ne miņas. Viņš taču nevarēja izkūpēt gaisā! Tā taču galu galā nenotiek!

Piepeši Laura ievēroja, ka Sajella viņā raugās no šaurām acu spraudziņām un mēmi vārsta muti kā zivs akvārijā. Bet tad Sajellas vārdi iespiedās Laurai ausīs.

— Tu sapņo vai vienkārši neuzskati par vajadzīgu man atbildēt? — viņa vaicāja. Tonis bija aizkaitināts.

Nu, vai zinies!

— Atvaino, — Laura žigli attrauca. — Biju aizdomājusies.

— Es jautāju, vai nebūtu prātīgāk apsēsties un pamācīties skolai, nevis dauzīties apkārt ar savu zirgu! — Sajella bargi teica.

Laura neko neatbildēja.

Sajella bija neatlaidīga. — Vismaz es tā darītu, ja man matemātikā un fizikā būtu apaļš divnieks¹!

— Es taču vakar visu dienu mācījos, — Laura klusi nomurmināja.

— Bija jau pēdējais laiks! — Sajella pārmetoši sacīja. — Vai arī gribi izgāzties tāpat kā pagājušogad? Pati zini, ar ko tas beigsies — izlidosi no Rāvenšteinas, jo vēlreiz uz otru gadu tur palikt nevar. Par to taču tu nebūsi sajūsmā, ko?

Laura gribēja kaut ko atcirst, bet izlēma labāk paklusēt. Protams, viņa traki baidījās, ka nāksies atkal palikt uz otru gadu un izlidot no internāta. Bailes lāgiem kļuva tik milzīgas, ka viņai sametās nelabi. Bet uz Sajellu tas taču neattiecās! Viņa vispār nesaprastu — un palīdzēt jau nu katrā ziņā nepalīdzētu! Pilnīgi noteikti ne! Tāpēc Laura tikai spītīgi paraudzījās pamātes pārmetošajās acīs.

— Laura, cilvēk, nāc taču vienreiz pie prāta, — viņa sacīja teju vai lūdzošā balsī. — Es taču vēlu tev tikai labu, vai tu nesaproti? Es taču zinu, cik ļoti tev patīk internātā! Un nekas vēl nav zaudēts! Tev līdz gada beigām vēl ir laika gana, lai izlabotu sliktās atzīmes! Kaut gan... — Sajella nopūtās un, iekams turpināja, viegli nošūpoja galvu. — Ja tu reiz nekļūsi prātīga, un neķersies pie darba melnu muti, tad klāsies plāni. Turklāt ļoti plāni!

Laura norija siekalas. Viņas acis bija samiegtas vēl šaurākas, un no spraudziņām dzirkstīja viens vienīgs spīts. — Uz otru gadu jau nu es nepalikšu, — viņa čukstēja. — To es tev garantēju!

Ledainais vējš cirtās Laurai sejā un durstīja nosalušos vaigus kā ar mazām adatiņām. Kaut arī viņa bija ievīstījusies biezā, sarkanā stepētā jakā, apvilkusi siltus vilnas dūraiņus un cepuri uzvilkusi pāri ausīm, aukstums kļuva arvien stiprāks. Bet vai varēja būt kas skaistāks par izjādi?

Neliela pakalna virsotnē Laura apturēja zirgu un pavērās visapkārt. Līdz pat apvārsnim pletās pauguraina ainava. Rīta sarma jau sen bija pazudusi, un lauki un pļavas vīdēja pelēki un tukši.

Visapkārt nevienas dzīvas dvēseles. Laura saklausīja tikai vēja aurus un zirga sprauslāšanu.

Viesulis bija skaists, balts ērzelis. Tomēr krēpes un aste bija melnas. Viņš stāvēja, gandrīz nekustēdamies. Likās, viņš gandrīz nemana meiteni sēžam sev mugurā. No nāsīm augšup cēlās mazi tvaika mutulīši, zirga mugura kūpēja. Spalva bija izmirkusi sviedros.