Laura un Avanterras noslēpums

Kāds tur brīnums — izjājusi no zemnieka Dītriha sētas un tikusi līdz klajam laukam, Laura bija palaidusi vaļīgāk pavadu, un Viesulis bija izmantojis neierasto brīvību. Viņš bija aizauļojis prom, it kā no sirds alktu nokratīt staļļa šaurību, — mežonīgs, brāzmains jājiens, kādu Laura līdz šim reti bija piedzīvojusi. Zirga pakaviem dunot pret zemi kā bungām, pasaule bija taisni vai aizslīdējusi garām, līdz Laura to vairs īsti nespēja uztvert. Vienīgais, kam vēl bija kāda jēga, bija viņa un zirgs. Viesuļa nevaldāmais spēks, likās, bija ieplūdis meitenē, un tai pašā brīdī viņa atbrīvojās no visām bailēm. Bailes nokrist no zirga un sasisties, bailes izgāzties skolā — tās bija aizmēztas kā ar slotu. Laurai piepeši kļuva viegli un bezrūpīgi ap sirdi, viņa it kā lidinājās gaisā.

Viņa būtu varējusi tā jāt bezgala ilgi, tomēr, kaut arī Viesulis neizrādīja nekādas paguruma pazīmes, labāk bija nepāršaut pār strīpu. Un tad viņa ievēroja, ka pati bija aizelsusies un sirds dauzījās.

Elpai pierimstot, Laura uz lūpām sajuta vieglu metāla garšu, un nāsis saoda sviedros izmirkušo zirga spalvu un mitro seglādu. Iekams viņa, paklakšķinot mēli, aicināja Viesuli atgriezties stallī, Laura pameta vēl pēdējo skatienu uz pakalnu, aiz kura vajadzēja atrasties Rāvenšteinas internātam. Te viņa pamanīja stāvu, kura iepriekš tur vēl nebija — jātnieku.

Jātnieks piķa melnā zirgā.

Viņš vēl bija tik tālu, ka meitene spēja saskatīt tikai tumšo siluetu, kas draudīgi iezīmējās pret palsajām debesīm. Tomēr, par spīti lielajam attālumam, no viņa šķita strāvojam briesmas, un

Laura juta, ka labāk ar viņu nesastapties. Sejā iesitās ledains auk-stums, iespiezdamies zem jakas, tā ka viņa nodrebēja. Tanī pašā brīdī blāvo saulīti aizēnoja biezs mākonis, un satumsa. Krietni satumsa — gluži kā tiktu izslēgta gaisma. Tad Laura izdzirda virs galvas šaušalīgu troksni, kas radās it kā ne no kurienes.

Viņa pavērās augšup un ieraudzīja vārnas. To bija simtiem, varbūt pat tūkstošiem! Pāri debesīm bija savilcies milzīgs melnu putnu mākonis, kas strauji laidās lejup. Izgrūžot aizsmakušus ķērcienus, bars griezdamies tuvojās Laurai. Piepeši viņa atskārta, ka skaņas izklausījās svešādas. Putni nepavisam neķērca kā īstas vārnas, bet kārkāja griezīgā un izkropļotā balsī, gandrīz vai nedabiski — itin kā no citas pasaules.

Viesulis satraukti nosprauslājās un sāka nemierīgi mīņāties.

Vārnas, spārnu vēcieniem šalcot, laidās arvien tuvāk, līdz sāka mest lokus taisni virs Lauras. Šķita, ka debesis sagriezušās draudīgā virpulī. Piepeši viens no melnajiem nāves vēstnešiem atdalījās no bara un, griezīgi ieķērkdamies, šāvās Laurai taisni virsū. Viņa tik tikko paguva pieliekties, tā ka dzeltenais knābis par mata tiesu netrāpīja sejai un aizbrāzās garām tukšumā.

Viesulis izbijies iezviedzās un sacēlās uz pakaļkājām.

— Hei! Hei! — Laura pūlējās nekrist panikā un nomierināt zirgu.

Taču baltais rumaks atkal iezviegdamies sacēlās pakaļkājās, un Laurai nenācās viegli noturēties seglos. Turklāt jau atkal uzbrukumā devās kāda vārna. Putns tik cieši palaidās garām galvai, ka meitene sajuta spārna sitienu un no skaudrā ķērciena iesāpējās auss.

Tad Viesulis metās uz priekšu un aulekšiem brāzās prom. Laura gandrīz izkrita no segliem. Tikai pieliekot milzu pūliņus, izdevās saglabāt līdzsvaru un noturēties rumakam mugurā. Lai cik stipri viņa pievilka pavadu, Viesulis nebija apturams. Taisni pretēji — viņš joņoja arvien ātrāk.

Vārnas sekoja. Tās ņirbēja debesīs kā melns plīvurs un nepārtraukti uzklupa meitenei. Par laimi, Laurai katrreiz līdz ar nagiem izdevās izvairīties, tā ka pēc kāda brīža viņai radās iespaids, ka putni vispār negribēja trāpīt.

Varbūt tie gribēja tikai iedvest viņai bailes?

Nu, tas katrā ziņā bija izdevies. Lauru pārņēma saltas baismas, no kurām pārskrēja šermuļi. Viņa vairs neatskatījās uz putniem, bet tikai stingi raudzījās uz priekšu. Smadzenēs urdījās viena vie-nīga doma: uz Dītriha sētu! Man jātiek atpakaļ uz viņa sētu! Tā nemitīgi atbalsojās viņas galvā, līdz pakavu dunoņa to skarbi pārtrauca.

Laura paskubināja Viesuli, viegli piespiezdama ceļgalus. Viņa neiedrošinājās pamest atpakaļ skatienu, jo tāpat zināja, ka pakaļ dzinās tumšais jātnieks. Taču kālab viņš viņai sekoja? Ko viņam vajadzēja? Piepeši izdzirdot suņu rejas, viņai sacēlās stāvus mati. Naidīgā jātnieka svītā vajadzēja būt veselam baram. Skaļumā pieņēmās dzedrā elsošana un niknā vaukšķēšana.

Vai tās bija medības? Un medījums — viņa? Ko darīt, kad suņi iekodīsies Viesulim kājās?

Bailes par zirdziņu Laurai lika žigli atskatīties — bet tur nekā nebija! Ne zirga, ne jātnieka, un nepavisam ne suņu! Pat vārnas bija pazudušas. Tai pašā mirklī baisās skaņas pierima, un viss atkal noklusa.

Kluss kā kapā.

Laura bija izbrīnījusies un pilnīgā neziņā. Vai viņa beigu beigās to visu bija tikai izfantazējusi?

2. nodaļa TRĪSPADSMITNIEKA ZĪMĒ