Laura un Avanterras noslēpums

Laura uz apvainojumu nereaģēja. Lūkass šo izteicienu attiecināja uz cilvēkiem, kuriem nebija tādu supersmadzeņu kā viņam pašam. Sava augstā intelektuālā koeficienta dēļ zēns sevi, saprotams, uzskatīja par “superkoeficientu” — tādu kā Alberts Einšteins vai Stīvens Houkings, angļu astrofiziķis.

Lūkasa balsī bija saklausāms pārākums, kad viņš turpināja:

— Bet tas taču tik vienkārši! Padomā pati: ja jau gads sākas un beidzas ziemas saulgriežu dienā — un to pat tev vajadzētu zināt, tas ir divdesmit pirmais decembris — un starplaiks ir iedalīts trīspadsmit mēnešos, no kuriem katrā ir pa divdesmit astoņām dienām, tad trīspadsmitā mēneša trīspadsmitā diena ir... nu, kā tad tev liekas?

Lūkass nopētīja māsu pāri lielo briļļu augšmalai, tās viņam bija noslīdējušas pašā degungalā. Taču Laura tikai īgni savilka pieri krunkās. Viņa šausmīgi nevarēja ciest, kad brālis atkal iztaisījās par viszinīti. Skaidrs, ka viņš zināja vairāk par māsu. Nebija arī nekāds brīnums! Allaž bija iebāzis galvu visādās gudrās grāmatās vai rakņājās pa internetu, meklēdams jaunākos zinātnes atklājumus. Lūdzu, uz priekšu! Viņai nekas nebija iebilstams — kamēr viņš nesāka izrādīties. Vai iedomāties, ka ir kas labāks par māsu.

— Lūkas, vecīt, tu taču zini, ka man matemātikā neiet tik labi kā tev! — viņa nervozi sacīja.

Lūkass atkal teatrāli pārgrieza acis. — Tam nav nekāda sakara ar matemātiku, — viņš paskaidroja ar vīzdegunīgu smīniņu. — Tas ir tikai vienkāršs atņemšanas uzdevums, ko spētu atrisināt katrs ceturtklasnieks!

Laura savilka seju grimasē. — Lai nu tā arī būtu, — viņa noburkšķēja, ņēmusi ļaunā viņa izlēcienus. — Un kāds tad ir atrisinājums, superkoeficienta kungs?

Lūkass nosmīkņāja. Viņam patika kacināt Lauru. Visvieglāk tas izdevās, iebāžot viņai degunā, ka vairākās jomās viņam bija krietni plašākas zināšanas nekā māsai. Kaut arī brālis bija jaunāks un gāja zemākā klasē nekā viņa. Viņš bija apguvis mācību vielu krietni uz priekšu, ir īpaši dabaszinātnēs, un, dabiski, jau sen bija apdzinis Lauru.

— Nu labi, tad paklausies, — viņš vēlīgi skaidroja. — Trīspadsmitā mēneša trīspadsmitā diena atbilst piektajam decembrim mūsu kalendārā. Tātad tavai dzimšanas dienai!

— Nopietni? — Laura apstulbusi vaicāja.

— Nopietni! — Lūkass pamāja. — Tas taču ir loģiāli!

Lauras sejā bija redzams izbrīns. — Loģi... kā?

— Loģiāli! — brālis atkārtoja, un tad viņa beidzot atskārta, ka Lūkass atkal izdomājis jaunu vārdiņu. — Un tam zemniekam ir pilnīga taisnība, — zēns turpināja. — Tu patiešām esi dzimusi trīs-padsmitnieka zīmē!

— Aha, — Laura novilka. — Izklausās pārliecinoši. Un tomēr — kāda man darīšana ar to jocīgo kalendāru? Vai ar kaut kādiem vēl mītiem?

3. nodaļa ZOBENA LĀSTS

Blāzmoraldas milzīgajā troņa zālē valdīja klusums. Dzirdama bija tikai degošo lāpu sprakstoņa, kuras bija iespraustas metāla turētājos pie sienas, un uguns sprēgāšana akmens kamīnā. Elizions, Gaismas glabātājs, sēdēja krēslā un nekustīgi raudzījās liesmās, domās atrazdamies kaut kur citur. Viņa grumbainajā sejā rotājās uguns atblāzma, un nāsīs iespiedās malkas šķilu bagātīgā sveķu smarža.

Tomēr vecais vīrs tai pievērsa tikpat maz uzmanības kā brīnumjauko, sarkano ziedu pušķim, kas, būdams vienīgais telpas rotājums, bija ielikts vāzē uz kumodes blakus augstam logam. Elizions izskatījās bezgala noguris. Viņa labsirdīgajā sejā bija atstājuši pēdas neskaitāmie gadi, un mati bija tapuši tikpat balti kā garā bārda. Gaismas glabātājs bija ģērbies pieticīgā, baltā tērpā un ap kaklu nēsāja vienkāršu ķēdīti ar piekariņu. Rota bija darināta no tīra zelta, smalks, ārkārtīgi rūpīgi nostrādāts darbs, kas attēloja stilizētu riteni ar astoņiem spieķiem.

Kaut arī vecais vīrs sēdēja pie uguns, viņam sala. Augumam pārskrēja vieglas trīsas, un viņš gandrīz nemanāmi pie sevis nopūtās. Jau vairākas stundas Elizionu māca savāds nemiers, kas nodarbināja domas un neļāva iemigt. Pretēji parastajiem ieradumiem viņš tālab vispār nebija devies uz guļamkambari. Viņš zināja, ka šajā naktī neradīs mieru.

Lai gan bruņinieks Paravains bija apgalvojis, ka neesot nekāda iemesla raizēties. Visos sargtorņos norīkota divkārša sardze, pilī visur izlikti sardzes posteņi. Blāzmoraldā esot gandrīz pilnīgi neiespējami iebrukt nemanītam. Taču Gaismas glabātājs tika atgādinājis savas miesassardzes vadonim, ka tumsas spēkiem gandrīz

pirms trīspadsmit mēnešiem hija izdevies iekļūt pils labirintā un nolaupīt Apskaidrības kausu ar dzīvības ūdeni.

— Nelaimīgu sagadīšanos virkne! — Paravains bija paskaidrojis. Un piebildis: — Turklāt jums, kungs, taču ir zināms, ka tas izdevās vienīgi tādēļ, ka mūsu rindās bija ielavījies nodevējs!

Gaismas glabātājs bija rāmi paskatījies bruņiniekā un atteicis:

— Sagadīšanās nepastāv, bruņiniek Paravain. Visam, kas notiek, ir īpaša jēga, arī tad, ja mēs dažkārt to nespējam atskārst uzreiz. Un no nodevības neviens nav pasargāts!