Laura un Avanterras noslēpums

Nākamā diena bija svētdiena — otrā advente. Pāri Hoen-štatei pletās zilganbālas debesis, pie kurām bija manāma vārga saulīte. Pilsētiņas centrs bija saglabājies gandrīz neskarts kopš viduslaikiem. Ielu un sapņaino šķērsieliņu labirints ar burvīgi restaurētajiem vēsturiskajiem namiem piesaistīja daudzus tūristus, sevišķi vasarā te dzīvība kūsāja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ziemā ritms tikai nedaudz pierima, jo tradicionālais Ziemassvētku tirdziņš ap Rātslaukumā uzstādīto egli pievilināja veselu lērumu apmeklētāju. Protams, visvairāk jau nedēļas nogalē.

Tomēr neba nu Hoenštatē nebija nekā vairāk par glezniecisku vecpilsētu. Te atradās ari daži modernie kvartāli ar veikaliem, tirdzniecības centriem, restorāniem un administratīvajām ēkām. Vienā no nesen atvērtajiem tirdzniecības centriem mājas bija radušas divas diskotēkas, boulinga halle un moderns kinoteātris ar daudzām zālēm. Taču pilsētiņas ārējo loku veidoja dzīvojamie rajoni, kas arvien tālāk ieplētās pakalnos, kuri tagad dusēja ziemas stingumā.

Leanderu ģimenes māja atradās Hoenštates malā neliela dārziņa vidū. Pilnā sparā kurinot, dūmi vijās augšup debesīs no skursteņa, kas bija uztupināts uz skaistās savrupmājas divslīpju jumta. Lēnām plivinādama spārnus, kāda vārna nolaidās dārzā uz liela koka. Izvēlējusies resnu zaru pašā galotnē, tā apsēdās un raudzījās kādā no jumta logiem.

Vārna bija nedabiski liela. Taisni vai neomulīgi liela.

Naktī bija piesalis, koku un krūmu kailie zari bija nosarmojuši, un šķita, ka apkārtējās pļavas un lauki ir apkaisīti ar pūdercukuru.

Kad Laura apģērbusies pa logu pavērās dārzā, viņai uz brīdi likās, ka beidzot ir uzsnidzis sniegs. Tomēr jau nākamajā mirklī viņa atskārta, ka ir alojusies, un jutās vīlusies. Viņa bija lolojusi tādas cerības, ka arī šogad viņas dzimšanas dienā būs sniegs — tāpat kā pagājušogad. Toreiz ceturtajā decembrī bija sācis snigt, un piektajā decembrī, Lauras dzimumdienā, visa zeme bija ietinusies biezā, sniegbaltā segā. Laura un Lūkass visu dienu ar draugiem bija dauzījušies pa āru, braukuši ar ragaviņām un sniega dēli, beigās sarīkodami jautru pikošanos. Taču līksmes kalngali tika sasniegti vēlu pēcpusdienā: viņu tēvs Mariuss bija sadabūjis vecas kamanas, aizjūdzis tām priekšā Lauras zirgu Viesuli, un tad viss pulks bija devies braucienā pa laukiem un mežiem. Laurai ausīs vēl joprojām skanēja klusā zvārgulīšu šķindoņa, kurus Mariuss bija piesējis pie Viesuļa iemauktiem. Pakavi dunēja sniegā, sniegs čirkstēja zem kamanu sliecēm, un Laurai tā vien šķita, ka viņa nokļuvusi ziemas pasakā. Trūka tikai ledus milža, kas parādītos aiz nākamā stūra, vai sniega princeses, kas viņus uzaicinātu savā ledus pilī. Kaut arī nekas tāds, protams, neatgadījās, Laura tomēr zināja, ka šo dienu nekad vairs neaizmirsīs — nemūžam. Jo pēc kādām divām nedēļām, trīs dienas pirms Ziemassvētkiem, viņas tēvs piepeši pazuda bez vēsts.

No rīta Mariuss Leanders vēl kā parasti bija vadījis stundas — viņš bija vēstures un literatūras skolotājs Rāvenšteinas internātskolā, kurā gāja arī Laura un Lūkass. Pusdienās, kuras skolotāji ar skolēniem ēda kopā, viņš vēl bija sēdējis pie galda un pēcpusdienā, pabeidzis dežūru, palīdzējis skolēniem pēcstundās. Beigu beigās viņš bija devies uz savu istabu, jo gribēja pastrādāt pie sava pētījuma. Mariuss kopš kāda laika nopietni iedziļinājās Rāvenšteinas pils vēsturē.

Brīdi pēc vakariņām kāds kolēģis bija ievērojis, ka Mariuss Leanders pametis internāta ēku. Kopš tā brīža viņš bija pazudis bez pēdām. Kaut arī ģimene, protams, meklējumos bija iesaistījusi policiju un lūkojusi kaut ko izdibināt pati uz savu roku, līdz pat šai baltai dienai nebija nevienas norādes par to, kas toreiz bija noticis. Neviens nezināja, kur Mariuss būtu varējis palikt. Viņš bija kā zemē iekritis, un it visiem — policijai, viņa kolēģiem, draugiem un, protams, vispirms jau ģimenei — tā bija mīkla.

Laura domāja, kā viņam varētu iet. Un kur viņš varētu atrasties? Viņa bija pilnīgi droša, ka tēvs nebija izkūpējis gaisā no brīvas gribas, bet kāds vai kaut kas viņu bija piespiedis. Lai kāds arī būtu iemesls, Mariusam vajadzēja būt dzīvam. Vienkārši vajadzēja! Pilnīgi neiedomājami, kas būtu, ja...

— Laura, brokastīs! — Pamātes spalgā balss izrāva Lauru no pārdomām. — Kur tu paliec, Laura!

Meitenei seja pati no sevis saviebās. — Es jau nāku! — viņa nomēkšķēja un pagriezās, lai izietu no istabas.

Šai brīdī viņa pamanīja vārnu. Laura apstājās un paskatījās uz putnu, kas sēdēja kokā viņas loga priekšā. Lai pasargātu sevi no sala, tas bija sabužinājis piķa melnās spalvas un izskatījās vēl lielāks, nekā bija. Tik milzīgu vārnu Laurai vēl nebija gadījies redzēt.

Kā melns rēgs tā gandrīz nekustīgi tupēja zarā un blenza Laurā ar tumšām acīm, spīdīgām kā pogas. Laura tieši nupat bija lasījusi, ka dažas senās tautas uzskatījušas vārnas par nelaimes vēstnesēm. Viņai pēkšņi kļuva auksti. Pār muguru noskrēja saltas tirpas, un uz rokām uzmetās zosāda.