Ļaunuma spogulis

Nākamajā dienā pulksten piecos pēcpusdienā pie misis Vitlas sapulcējās viesi. Zināms dzīvesveids uz kuģa, ar domu saglabāt pienācīgas sabiedriskās attiecības, palīdzēja ikvienam uz Glorijas saredzēt Londonas dabisko daļu, Kompāniju, sabiedrību, kurā cilvēki apmeklē viens otru un tiek aicināti uz tēju. Diena bija karsta, pārsvarā bez vēja. Negaidītās brāzmās brīze dzina Gloriju, bet pēc tam atstāja buras un paslēpās kaut kur tumšajos mākoņos, kas pacēlās rietumos kā kalnu grēda, sagaidot, kamēr aiz tiem nolaidīsies saule. Barometrs krita, bet vētra vēl nebija paredzama, toties gaisā valdīja bezvēja mitrs karstums, kas Dorotejai un tiem jūrniekiem, kuri pirmo reizi ienāca tropos, vēl nebija pazīstams.

Regīnas kajītē, neskatoties uz izmēriem, bija smacīgi, un pat atvērtie logi neko daudz nelīdzēja - vējš negribēja ielūkoties iekšā. Tomēr Regīna vairākkārt bija atzinusies Dorotejai, ka neiztur Londonas aukstumu un vēju, un, ja būtu viņas griba, viņa būtu nodzīvojusi visu savu mūžu Indijā. Šeit misis Vitla nedaudz liekuļoja, jo, lai viņa varēt dzīvot Indijā, viņai būtu vajadzīga atbilstoša pils un, pats galvenais, cits dzīvesbiedrs - viņa nebija pārliecināta, ka Džulians Vitls kļūs par ģenerālgubernatoru.

Viesi un saimniece apsēdās pie smagā pusdienu galda, savukārt Doroteja un kapteiņa Ficpatrika izsūtāmais apkalpoja. Tēja uz Glorijas bija daudz bagātīgāka, nekā tas pieņemts Londonā, jo jūras brauciena garlaicība izraisa apetīti un vēlmi dažādot ēdienkarti. Un, ja jūrnieki bija apmierināti ar vienkāršu un raupju ēdienu, tad augšējo kajīšu iemītniekiem, Keiptaunā tika iekrauti dārzeņi, mājputni, eksotiskie augļi - līdz Indijai vēl bija daudzu dienu ceļojums, un to nācās kaut kā atdzīvināt.

Neskatoties uz karstumu, kungiem tika pasniegti stiprie dzērieni, un, tā kā nebija neviena, no kura būtu jākautrējas, Regīna dzēra džinu, tikai nedaudz atšķaidot to ar atdzesētu ūdeni, kamēr vīrieši bija apmierināti ar portvīnu, toties sevi neierobežoja un tāpēc viņu sarunas kļuva arvien skaļākas.

Ar Regīnas atļauju visiem formas tērpu augšējās pogas bija atpogātas, un skatieni, kurus stūrmanis uzmeta Dorotejai, bija tik atklāti jūsmīgi, ka Regīna, kura pārtvēra vienu no tiem, sausi pateica:

- Tu vari iet pastaigāties, Dorotej, uz klāja. Mēs tevi pasauksim, kad būsi mums vajadzīga.

Doroteja labprāt izgāja uz klāja, kur bija daudz vēsāk. Viņai šķita dīvaini, ka Aleksa apbrīna pilnie skatieni viņu nemaz neaizskāra, bez tam viņa atrada attaisnojumu jebkurai viņa kļūdai vai nolaidībai - viņa jau bija iemīlējusies, vienkārši nevēlējās to atzīt pati sev. Viņa taču nedomāja, ka, izmazgājusi savu un saimnieces veļu, to iznesa pakārt pakaļgalā, kur šim nolūkam bija nostieptas auklas, tieši tajās stundās, kad Fredro bija dežūrā. Dažreiz viņa nevainīgi, bet prasmīgi noorganizēja nejaušas tikšanās. Un pati bija ļoti pārsteigta par šīm tikšanās reizēm, sarka un, skatīdamās uz leju, steidzās paslīdēt garām.

Saule jau liecās uz rietumiem, gaiss bija gandrīz nekustīgs, un buras dažreiz noplandīja tik skaļi, it kā būtu atskanējis lielgabala šāviens, tas nozīmēja, ka vējš pastiprinās, it kā izmēģina, ko var izdarīt ar burām. No šiem rāvieniem "Glorija" kustējās lēnām un nevienmērīgi, te gandrīz sastinga un tikai lēnām šūpojās pa maigajiem slinkajiem okeāna vāliem, te pēkšņi sāka uzņemt ātrumu.

Un tad Doroteja ieraudzīja svešu kuģi.

Tas dreifēja tālumā, gandrīz pie horizonta, un šajā karstajā pēcpusdienā to neviens nepamanīja, jo viņš lēnām tuvojās Glorijai no saules puses un bija slikti saredzams.

Bet Doroteja raudzījās saulē, domājot, ka, ja uz saules dzīvo mazi cilvēciņi, tad tos varētu saredzēt, ja nokūpinātu stiklu ...

Doroteja paskatījās apkārt, meklējot kādu, kam varētu pastāstīt tik interesanto atklājumu, bet ieraudzīja tikai vienu no pulkveža pavadoņiem, kurš, šķietami, snauda, ​​ar muguru atspiedies pret grotmastu.

- Hei! - Viņa tam teica. - Skatieties! Īsts kuģis! Vai tas varētu būt "Drednauts"?

Drošībnieks, galdnieka palīgs, viegli pieklibojošais, ļenganais, slaidais vīrietis ar maigām rokām, kuras nekad nebija turējušas galdnieka darbarīkus, atrāvās no masta un ātri devās pie falšborta, ielūkodamies tālumā.

- Nē, - viņš teica. - Tas nav Drednauts. Vajag zināt - Drednautam ir trīs masti, bet šim tikai divi.

- Mums jāpadod viņam signāls, - sacīja Doroteja, - citādi viņi mūs var nepamanīt.

Doroteja pacēla roku, lai pavicinātu uz tālo kuģi, nedomājot, ka signāls būs saredzams no šāda attāluma. Bet tajā brīdī no kajītes iznāca misis Vitla, vēloties paelpot svaigu gaisu un varbūt redzēt Doroteju un stūrmani Fredro. Doroteja sajuta, ka viņš ir parādījies uz klāja, viņa grasījās pastāstīt interesantās ziņas, bet šajā brīdī kalps ar negaidītu niknumu Dorotejai pavēlēja:

- Nolaid roku! Nolaid roku, es tev saku, sasodītā spiedze!