Ļaunuma spogulis

 Viņu varēja saprast. Pats bija pārdzīvojis grūtu periodu savā dzīvē, jo bija izšķīries no Džuljetas. Nu kāpēc viņa tā izdarīja... Kāpēc?

Milodars nepamanīja,kā iegrima skumjās ģimenes problēmās un, skatoties uz ekrānu, uz darbinieku sejām, to vietā redzēja Džuljetas seju.

Epidaura sūtņi turpināja lepni un aizvainoti klusēt. Tik augsta ranga ierēdņu uzņemšana izrādījās zem katras kritikas, un, ja ne ārkārtējā vajadzība, viņi būtu tiešā nozīmē aizcirtuši durvis.

Protams, neviens šajā kabinetā vairs nedomāja par Koras likteni, kura, šī nelaikā notikušā izsaukuma dēļ, gandrīz gāja bojā.

Vārds "gandrīz" šeit netiek lietots nejauši, jo patiesībā Kora izdzīvoja par brīnumu, tāpēc ka pašā ūdens malā, kur nesniedzās no cīņas ar krastu nogurušās viļņu mēles, sēdēja kaķis Zvaniņš, uzticīgais draugs un iemīļotais Koras Orvatas kaķītis... Zvaniņš no citiem kaķiem atšķīrās ne tikai ar pieķeršanos savai saimniecei un ārkārtīgajām prāta spējām, bet arī ar kaķiem neparastu, pārgalvīgu drosmi.

Zvaniņam nepatika, kad Kora vizinājās pa viļņiem, nepārtraukti riskējot ar dzīvību, bet vēl vairāk viņš nemīlēja situācijas, kad īsti nevarēja palīdzēt. Pat ņūfaundlendieša auguma kaķis nevar peldēt tā, kā viņam gribētos - kaķa ķepas pielāgotas sauszemes dzīvei.

Bet, neskatoties uz to, ar konvulsīvu žāvu, kas nodeva ārkārtīgu uztraukumu, Zvaniņš izdvesa kaujas saucienu, kas lika visiem peldētājiem un braucējiem uz dēļiem nodrebēt un pat pamodināja glābēju Džeku Makdonaldu. Ar raudienu kaķis metās ūdenī un acumirklī pazuda tajā.

Šeit mums nu ir jāpateicas glābējam Džekam Makdonaldam, kurš, aizmetis miegu, kā konfekšu papīriņu no konfektes, divos lēcienos atradās pie okeāna. Ieraudzījuši glābēja steigu un saprotot, ka šīs pludmales vīriešu vidū populārākā meitene Kora ir noslīkusi, milzīgajos viļņos metās vēl četrdesmit vīriešu...

Pēc trim minūtēm milzīgs vilnis iznesa uz smiltīm nedzīvo Koru, nedzīvo kaķi, apdullināto glābēju un lielāko daļu jauniešu. Sākās skaļas debates par to, vai atpumpēt Koru tepat, vai nogādāt viņu slimnīcā Darvinā, bet, par laimi, tuvumā izrādījās medmāsa Taņa Naitingeila, tās pašas Naitingeilas tālā radiniece un mantiniece. Taņa prasmīgi veica mākslīgo elpināšanu vispirms Korai, tad kaķim un, visbeidzot, Džekam Makdonaldam.

Kamēr viņa ar to noņēmās, vienlaicīgi pārliecinot pārējos glābējus nedrūzmēties un neaizkavēt gaisa pieplūdi, izdzirdēja, kā cilvēka balsī pīkst Koras ausī implantētais magoņu sēklas izmēra skaļrunis:

- Tu esi atlaista par savu morālo sabrukumu! Vai tu dzirdi vai pat nevēlies klausīties?

Taņa Naitingeila pārliecinājusies, ka viņas paciente dzīvos, pieliecās pie auss un nočukstēja:

- Kas tur par idiotu man traucē strādāt?

Šie vārdi Milodara kabinetā nodārdēja kā pērkons.

- Ko? - izdvesa Milodars.

Atbilde nesekoja, jo Taņa jau atpumpēja kaķi. Bet Naitingeilas balss palīdzēja Milodaram secināt:

- Tā nav viņa. Tā ir kāda cita.

- Un ko tas nozīmē? - vaicāja Seja.

- Un tas nozīmē, ka viņai nokoduši ausi, - atbildēja Milodars, neiedziļinoties sīkumos. - Tā pārdzērušies, ka kož viens otram ausis nost. Tagad gaidiet.

- Ko gaidīt? - jautāja impērijas otrais ministrs.

- Ka visi, kam tik nav slinkums, runās šajā ausī, - Milodars paskaidroja un sāka gaidīt.

Kaut arī dvēseles dziļumos cerēja, ka viss šis stāsts atradīs citu, saprātīgāku izskaidrojumu. Un Koras ausis ir savā vietā.

Par laimi, tajā brīdī Milodaram un viesiem tika atnesta paplāte ar tējkannu un sviestmaizes ar sarkanajiem un melnajiem ikriem. Un tā kā nekur Visumā gandrīz nevienā vietā nav sarkano un melno ikru, viesi uz brīdi aizmirsa par skandālu, kuram bija liecinieki.

Viesi ēda jau trešo sviestmaizi, Milodaram skumstot, ka aprijuši visu ikmēneša normu, kad atskanēja zvans no Austrālijas.

Uz ekrāna parādījās Koras seja.

- Es jūs klausos, komisār, - viņa teica vājā balsī, cenšoties neskatīties uz pusdienu galdu, jo viņai kļuva slikti jau no paskatīšanās uz ēdienu.

Kora bija bāla, vaigi bija iekrituši, mati vēl nebija izžuvuši.

- Notīri smiltis no vaiga, - sacīja komisārs.

- Jūs mani izsaucāt? - Kora pajautāja un, sašūpodamās, izgāja no kadra.

Viesi no Epidaura piekrītoši pamāja, saskatot šajā apstāklī jaunās sievietes ķermeņa alkoholisku intoksikāciju, bet Milodara pieredzējušais skatiens ieraudzīja pavisam ko citu: ar Koru bija noticis kas slikts.

Par to arī pajautāja.

Atgriezusies ekrānā, Kora nez kāpēc nosarka, bet, tā kā pastāv noteikums, ka aģentam jāsaka priekšniekam patiesība un tikai patiesība, Kora atbildēja:

- es noslīku.

- Tā tik vēl trūka! - Milodars atviegloti sadusmojās. - Kas tevi vilka noslīkt?

- Es atbildēju uz jūsu izsaukumu, bet tajā brīdī biju...

- Zem ūdens, - Milodars uzminēja. - Bet tevi izglāba.

- Izglāba.

- Bet vai Zvaniņš nenoslīka?

Zvaniņu Milodars nemīlēja un cerēja, ka to reiz notrieks automašīna, vai nogalinās kautiņā ar lielu suni. Bet Zvaniņš par sevi rūpējās.

- Viņu arī atpumpēja, - sacīja Kora.

- Mjā, - teica Milodars, - tagad klausies mani uzmanīgi. Vai tu esi Austrālijā?

- Tieši tā.