Ļaunuma spogulis

Britu impērija bija milzīga, un 18. gadsimta beigās pār to nekad nenorietēja saule, tāpēc zemākas pakāpes ierēdņi bieži atveda sievas, piedzīvotājas, bērnus no citām zemēm, bet virsnieki - daudz retāk. Tāpēc arī bocmanis Forests atveda savu Ennu no tālām zemēm, kuras vārdu atcerējās tikai pati misis Foresta, un, iespējams, viņas atmiņā tā palika citāda nekā Admiralitātes kartēs. Par laimi saviem bērniem, Mērija Enna bija gaišu ādu, kaut arī melnmataina un melnacaina. Bērni mantoja no viņas skaidri iezīmētās pilnīgās lūpas, spītīgos ieapaļos zodus, augstos platos vaigu kaulus, melnās skropstas, bet no tēva viņi saņēma matus un acis - gaišas, kas bērniem piešķīra īpašu šarmu un neparastumu. Ja vēl piebilstam, ka gan Maikls, gan Doroteja par laimi mantoja no savas mātes atklāto, dzīvespriecīgo, pat reizēm nenopietno raksturu, sabiedriskumu, veiklību un tieksmi uz laipnām palaidnībām, tad, izrādījās, ka viņi bija populāri arī vienaudžu vidū un uz nabadzīgās ielas jutās kā mājās ...

Abas pirmā stāva telpas, kurās pirms sešiem gadiem bija izmitinājusies bārā Forestu ģimene, bija tīras, kārtīgas, taču atšķirīgas no kaimiņu māju un jo īpaši no mistera Gordona Smita istabām, kuras bija piebāztas ar grāmatām, papīriem, visādām grabažām, jo šis misters nu jau trešo gadu desmitu taisījās rakstīt savu atmiņu memuārus, taču tālāk par piecām lappusēm nebija ticis un pēc gada, domājot par to turpināšanu, vairs nevarēja atrast pirmās lapas un sāku visu no jauna. Misis Forestas istabas bija tukšas. Viņai tā patika. Viens attēls: apgleznots ierāmēts gravējums, kurā attēlots "Enterpraizs" braucošs ap Labās Cerības ragu ar tējas kravu, mistera Foresta pīpe un viņa medaļa par Gibraltāra aizstāvēšanu pret francūžiem un spāņiem, ko ģenerālis Eliots personīgi pasniedza bocmanim un kas glabājās bufetē aiz stikla, tieši tāpat, kā skārda krūze, no kuras misters Forests dzēra alu, kā arī sešas stikla glāzes, kuras Forests nopirka jau šeit, ieradies dzimtenē.

Angļu garam nepatīk dzīve tukšā telpā, ar kailām sienām un bez maziem un, vēlams, cieši stāvošiem priekšmetiem. Bet Mērijai Ennai nebija lieku priekšmetu, un sienas bija kailas. Bērni pie tā bija pieraduši, un kaimiņi iegriezās reti un uzskatīja, ka priekšmetu trūkums ir atraitnes nabadzības sekas.

Lūk tas arī ir viss, ko tagad var pastāstīt par misis Forestas ģimeni, bērniem un mājām.

Tā 1799. gada aprīļa diena bija saulaina un silta. Lai gan vējā, kas slīdēja pa Temzu un ātri dzina uz priekšu pa tās plašo virsmu mazas buru laiviņas, trokšņainu kaiju pavadībā, tomēr valdīja pavasara vēsums. Tuvā vasara visvairāk lika sevi manīt ar saules staru karstumu.

Cepure, ko bija pasūtījusi kādai dižciltīgai dāmai, bija gatava, Mērija Enna iesaiņoja to apaļā kastē un sasēja ar auklu.

- Viss! - teica Mērija Enna. - Tikai nesteidzies, neskrien, tu esi pieaugusi meitene.

- Protams, mamm, - atbildēja Doroteja, kura jau ar vienu kāju bija uz ielas, saulē un brīvībā.

- Kad misis Blumkvista tev samaksās, norēķināsies ar misteru Stounu (tas bija pārtikas preču veikala īpašnieks) - un nekavējoties mājās!

- Jā, mamma!

Abas zināja, ka mātes, ar lielu pierunāšanu,  no Dorotejas saņemtā piekrišana, netiks izpildīta. Abām bija labi zināms, ka, atdevusi cepuri, Doroteja skries uz Oksfordstrītu, lai kā īsta dāma pastaigātos pa ietvi, skatīdamās uz vitrīnām un aplūkojot ekipāžas un jātniekus, kas brauca pa ielu.

- Nu, skrien!

Mērija Enna piegāja pie loga, kura priekšā auga divi kupli rožu krūmi, uz kuriem jau sāka raisīties pumpuri. Viņa skatījās pakaļ Dorotejai un priecājās. Protams, meitene varēja būt mazāka augumā, citādi viņa izskatās ļoti tieva, bet Doroteja bija gracioza, viegla, viņas skatiens piesaista ar uzticību un laipnību, kaut arī var kļūt auksts un tad gaidi sprādzienu - tas ir no viņas mātes austrumnieciskajām asinīm. Bet no sava tēva viņa mantojusi britu jūrnieka precizitāti un neatlaidību.

Sajutusi mātes skatienu, Doroteja apgriezās un pamāja viņai. Viņas ar māti bija tik tuvas, ka Doroteja varēja pat uzminēt viņas domas: "Ja viss izdosies, Doroteja var dabūt darbu labā mājā par istabeni un tur satiks cienījamu cilvēku..."

Ak, mamma, cik tu esi naiva! Dorotejai nav vajadzīgs cienījams cilvēks, dārznieks vai sulainis. Dorotejas sapnis ir nokļūt uz jūras, atrasties uz tāda paša kuģa klāja, kāds lido gleznā pie viņu mājas priekšistabas sienas. Cik skumjas, ka viņa nav piedzimusi par zēnu! Tas viss ir atvērts Maiklam, bet viņam ļoti patīk šūt cepures. Ticiet vai nē - viņš šuj viņu mājā par visiem vislabāk!

Misis Blumkvistas darbnīca zem skaistas izkārtnes, kurā attēlota dāma vieglā, ķermenim pieguļošā kleitā, kādas, kā stāsta, vispirms tika valkātas dumpīgajā Francijā un platu malu cepurē, atradās šaurajā Kingstrītā netālu no Koventgardenas.