Ļaunuma spogulis

Bet tad komisārs saņēmās un pieprasīja:

- Ko jūs uzzinājāt?

- Mēs uzzinājām, ka Doroteja atradās faktorijā, brīdī, kad tai uzbruka bifeļi.

- Palūgšu bez noslēpumiem un mīklām! Kādi bifeļi uzbruka Dorotejai?

- Dorotejas tēvocis, Ligonas karalis, nolēma atņemt britiem lielgabalus, lai aizstāvētu kalnu pārejas no Avas armijas. Lai to izdarītu, viņš uz Rangūnu aizdzina divsimt bifeļu.

- Jūs runājat it kā svešvalodā. Tūlīt, atzīstieties, cik daudz komunikācijas seansu jūs bez manis paveicāt, lai ne ar vienu nedalītos eksperimenta slavā?

- Tikai trīs seansus, - atbildēja Grodno. - Pa pusstundai. Turklāt mēs ar Koru uzturam emocionālu saikni, bet Kora jūt savu saikni ar Doroteju. Vis ir kārtībā, komisār, viss ir kārtībā.

- Viss ir pilnīgā nesakārtībā, kad aiz varas orgānu muguras dažas bezatbildīgas personas izdara sīkas krāpšanās.

- Vai jūs mēģināt mani apvainot, komisār? - Profesors pieklājīgi pajautāja.

Komisārs Milodars bija pavadījis tik daudzus gadus vadošos amatos, ka uzreiz juta briesmas ilgi pirms to īstenošanās. Un tāpēc uzskatīja, par labāku piekāpties.

- Nepievērsiet uzmanību, profesor, - viņš draudzīgi teica. - Jūs nodarbojaties ar zinātni, bet es izpildu Galaktiskā centra direktīvas. Bet abi tiecamies uz vienu mērķi - cilvēces laimi.

- Lieliski, - profesors piekrita. - Tad es varu papildināt to kas jau zināms: Alekss un Doroteja šķīrās no karaļa, un pirms trim dienām Molmainā viņi uzkāpa uz holandiešu brigas "Hārlema", kura dodas uz remontu Keiptaunā. Viņi, cik mēs zinām, ir iekļauti apkalpes sarakstā kā Polijas Karalistes pavalstnieki misters Fredro un mis Foresta.

- Kas vēl nebūs! - komisārs, kurš nesen bija izpētījis atbilstošo vēstures grāmatu, bija sašutis. - 1799. gadā Polijas karaliste neeksistēja! Tā bija iekarota!

- Holandiešu brigas kapteinis to nezināja. Acīmredzot Alekss nolēma, ka šādi ceļot būs drošāk.

- Bet kāpēc?

- Tāpēc, ka Holandi iekarojuši francūži.

- Kad tad tas notika? .. Tomēr nav svarīgi! Bet ko tur dara Alekss?

- Alekss ir mūsu līgavainis, - sacīja Pegija. - Jums pagatavot kafiju?

- Krūzīti, un tādu stiprāku, - nepadomājis atbildēja komisārs. Pegija piemiedza ar aci profesoram, kurš pamāja ar galvu. Komisārs turpināja: - Man šis polis nepatīk. Ko viņš tur dara? Galu galā viņš bija Surkufa gūsteknis!

- Tā ir vakardienas informācija, - atbildēja profesors. - Kas attiecas uz Aleksu Fredro, viņš kļūs par poļu līnijas dibinātāju jūsu darbinieces iedzimtībā.

Velns parāvis! Komisāram šķita, ka Kora smīn kā Mona Liza. Bet, protams, tas no nerviem ...

- Varbūt jūs varat man pateikt, ko atradusi, ja atradusi, šī Doroteja? - no durvīm pajautāja impērijas Seja no Epidaura, tā, kas pirms trīssimt gadiem sacelšanās laikā pazaudēja kroņa dārgumus. Tiesa, šī augstmaņa seju nekad nebija redzējusi pat viņa sieva, tik ļoti lielā slepenībā tika turēts šis ierēdnis. Atrodoties uz Zemes Seja nenoņēma melno ķiveri, kas no ārpuses bija necaurspīdīga.

Svešzemju augstmanis apsēdās tukšā krēslā un nepārprotami bija iecerējis būt klāt eksperimenta pēdējā posmā. Komisārs vēlējās pateikt Sejam visu, ko viņš domā par nekaunīgajiem cilvēkiem, kuri nāk bez uzaicinājuma, taču viņam izdevās saņemties, un pat šķībi uzsmaidīt Sejai, paužot prieku par to, ka Seja nolēmis pārtraukt izklaides un ķerties pie lietas.

- Kad tad jūs sāksiet? - vaicāja Seja. - Es steidzos, jo esmu pasūtījis pusdienas pie dažiem vietējiem ministriem. Negribētu tās nokavēt policijas oficiera vainas dēļ.

Un Seja ar garu tievu zilganu pirkstu norādīja uz Milodaru.

Tas ar pūlēm norija šo apvainojumu pret sevi kā policijas virsnieku.

Viņš domās saskaitīja līdz simtam un pēc tam teica profesoram:

Bet patiešām, kāpēc mums neieskatīties astoņpadsmitajā gadsimtā?

* * *

Doroteja atgriezās savā kajītē no pastaigas. Jūrā bija gaišs, un briga nesās uz priekšu tā, ka likās, it kā buras jebkurā brīdī varētu atrauties un aizlidot debesīs.

Alekss pieklauvēja un ienāca viņas kajītē.

Viņš bija pārģērbies pusdienām.

Dorotejai viņš patika. Viņa domāja par to, cik daudz spēj paveikt nauda. Pa vairākām dienām ko viņa pavadīja jūrā bija iztērēti tikai trīs rubīni, bet kuģī atrada drēbes Aleksam, kurš beidzot sāka izskatījties pēc īsta džentlmeņa. Lai gan uz kuģa nebija civilizētu sieviešu, šī nauda, vēl atrodoties Molmainā, ļāva viņai nopirkt pienācīgu audumu, diegus, adatas, un pirmajās reisa dienās Doroteja varēja sev pašūt divas kleitas un citas tualetes detaļas, tāpēc lai varētu pusdienot pie galda ar Harlemas kapteini, nekaunoties par savu apģērbu.

- Tu esi brīnišķīga šuvēja, - Alekss sacīja, aplūkojot līgavas jauno kleitu.

- Es neesmu nekas salīdzinājumā ar savu mammu. Tev vajadzētu redzēt, kādas kleitas viņa šuj. Viņas cepures medī labākās Londonas darbnīcas.

Tas, protams, bija nedaudz pārspīlēti, bet ne pārāk.

Alekss skatījās uz Doroteju, gatavs noticēt visām blēņām, ko tā sadomātu teikt. Pati viņas balss skaņa atņēma viņam spriešanas spējas.

Doroteja izņēma spoguli. Pēdējās dienās tas vairs nerāda draudīgas ienaidnieku sejas un pat iemācījās uzvesties kā parasts spogulis.