Ļaunuma spogulis

Skaistais putns - viņa gūstekne un upuris misis Vitla - sēdēja uz zema soliņa pie viņa kājām. Kad karalis novērsa acis no artilērijas, viņš pievērsās gūsteknei. Gūstekne paglaudīja ādas bruņās ietērpto karaļa ceļgalu.

- Man ir tik grūti, - sacīja Regīna, un induss gurdā balsi pārtulkoja viņas vārdus, - es gribētu, lai starp mani un manu pavēlnieku būtu pilnīga sapratne. Bet es nevaru visu laiku runāt caur šo idiotu! Lai misters Nurija liek mīļotajai Dorotejai kļūt par manu tulku. Turklāt viņa ir pieradusi būt mana kalpone un ar prieku man palīdzēs.

Izdzirdis tulkojumu, karalis bija ārkārtīgi pārsteigts, bet pajautāja Dorotejai, kura stāvēja uz tā paša pjedestāla:

- Vai tā ir, manu meitenīt?

- Mans karaliskais tēvoc, - Doroteja atbildēja. - Es nevaru un negribu jaukties tavā dzīvē un tavos vienmēr gudrajos lēmumos. Bet es lūdzu tevi kā pašu tuvāko cilvēku ...

Indietis sāka tulkot, bet Doroteja viņu apturēja ar rokas mājienu, un indietis atviegloti paklanījās.

- Es lūdzu tevi būt ārkārtīgi piesardzīgam ar šo plēsonīgo un ļauno sievieti. Izbaudi viņu tik, cik vēlaties, bet pēc tam atļauj viņai aizbēgt, pirms viņa tevi nav aplaupījusi, nodevusi un pazudinājusi!

- Eh, ko tu runā! - karalis apvainojās, lepodamies ar savu nojautu. - Tas ir mans laupījums, jebkurā brīdī, runājot poētiski, es varu to izmest pāri savas laivas malai.

- Diemžēl es vairs nevarēšu palikt pie tevis, man arī ir savi plāni un sava dzīve ... Blakus man, kā tu zini, ir cilvēks, kuram esmu atdevusi savu sirdi.

- Tikai ne to! - iesaucās karalis. - Tu paliksi pie manis, un vairāk nebūs nekādu avantūru! Ja jau tev vajag šo ferindži - lai taču viņš dzīvo pie mums. Mēs atradīsim viņam piemērotu vietu un amatu!

Regīna grozīja galvu, mēģinot saprast, vai runa ir par viņu - viņa baidījās Dorotejas atriebības un neticēja, ka Doroteja neplānotu atriebties.

Arī Alekss, piejādams pie paaugstinājuma uz spēcīga, bet neliela zirga, ieklausījās. Poļu lepnums neļāva viņam palikt kalnu karaļa galmā kā princim-konsortam. Turklāt viņš pat nezināja vietējo valodu un netaisījās to mācīties.

- Mēs ar tevi vienojāmies, tēvoc, - atgādināja Doroteja, - ka tad, kad viss beigsies, tu mani laidīsi uz mājām ...

- Tavas mājas ir šeit!

- Tu mani laidīsi mājās pie manas mammas. Un mēs parūpēsimies, lai mamma atbrauc pie tevis. Viņa par to sapņojusi visu mūžu. Un arī tu sapņo ieraudzīt savu māsu.

- Tu esi greizsirdīga uz šo balto sievieti? - Karalis uzminēja.

- Un tu esi greizsirdīgs uz šo balto vīrieti, - Doroteja viņam piebalsoja.

Un tad abiem kļuva jautri. Viņi izplūda smieklos, un arī apkārtējie, cits inficējies ar šo prieku, bet cits vēlēdamies izpatikt, sāka smieties. Tikai Alekss un Regīna palika nopietni - pareizāk sakot, viņi piespiesti smaidīja. Abi bija nobijušies, abi baidījās pazaudēt savus izredzētos.

Kad valdošās personas izsmējās, karalis ierunājās citā, mierīgā, miermīlīgā tonī:

- Bet es tā cerēju, ka Alekss paliks manā armijā. Viņš ir drošsirdīgs puisis un krietns virsnieks. Pajautā viņam, varbūt tomēr paliks?

- Citreiz, - sacīja Doroteja. - Pagaidām mēs atstājam tev gandrīz četrdesmit cilvēku. Vai ar to nepietiek?

- Man nekad nepietiek, - sacīja karalis. - Es domāju par uzbrukumu Avai.

- Un pēc tam Siāmai? Bet pēc tam arī Ķīnai? Attopies, tēvoc.

- Ja tu vēlies braukt pie savas mātes, - karalis nomainīja tēmu, - tad es nevaru tevi aizturēt.

- Vai jūs drīz pāriesiet uz cilvēku valodu? - Regīna kļuva kaprīza. - nedrīkst taču tik ilgi mocīt nelaimīgo, no vīra šķirto sievieti.

- Mēs aizbraucam, tēvoc, - teica Doroteja, - bet tu piesargā savu kasi.

- Vispār mēs esam visai alkatīgs un skops, - Bo Nurija sausi pasmīnēja, un Doroteja saprata, ka, neskatoties uz visiem Regīnas centieniem, putns nesaņems neko vairāk kā to, ko saimnieks uzskatīs par vajadzīgu viņai uzdāvināt. - Sieviete, apklusti, kad sarunājas dižciltīgi augstmaņi! - Viņš pavēlēja. - Indieti, pārtulko!

Indietis pārtulkoja. Regīna apklusa.

- Vai tiešām tu vēlies braukt prom? - karalis nepadevās.

- Jā.

- Vai tu atgriezīsies?

- Nezinu.

- Man būs rūgti.

- Es sacīšu savai mātei un brālim, lai viņi steidzas pie tevis.

- T'ā būs pareizi, - piekrita karalis. - Es tev iedošu vienību, kas tevi pavadīs līdz Molmainas ostai. Tur ierodas kuģi no Holandes un Portugāles. Jūs varēsiet nopirkt sev vietu. Bet pēc tam jūs ... tu ... jūs atgriezīsieties Ligonā.

- Apsolu.

Nākamajā rītā Doroteja un Alekss atvadījās no Ligonas karaļa. Pēc mīlas nakts, ko viņam dāvāja putns Regīna, karalis nedaudz grīļojās. Pats putns vēl gulēja - no telts skanēja krākšana. Karalis norīkoja nelielu pulku Bo Pinjazotas vadībā, kam bija jāapsargā Doroteju. Karalis gribēja visiem parādīt, ka uz Molmainu dodas viņa māsasmeita, diženas karalistes princese. Nākamās trīs dienas Doroteja un Alekss ceļoja uz ziloņa, sēžot uz nelielās kaujas platformas. Otrais zilonis nesa veco ģenerāli. Aiz viņiem sekoja piecdesmit jātnieku.

Molmainā Bo Pinjazotta iedeva princesei smagu kasti, kas bija pilna ar rubīniem un safīriem.