Ļaunuma spogulis

- Tur kāds ir, - viņa nočukstēja.

- Kas vēl nebūs! - Alekss nobijās, ka viņus apsteidzis laupītājs.

Pastūmis Doroteju malā, viņš pirmais piesteidzās pie guļamistabas durvīm un drosmīgi tās atvēra, jo nešaubījās, ka ieraudzīs vai nu kalnieti, vai kādu no kalpiem.

Bet apgriežoties iespiedzās pati misis Vitla.

Jo arī viņa meta lādē savas kleitas un citas vērtīgās lietas.

Bet pie sienas, gaidot šīs procedūras beigas, stāvēja nogarlaikojies Nga Dins.

- Ah! Es tā izbijos, domāju, ka tas ir Džulians! - izgrūda Regīna.

- Nē, tā esmu tikai es, - Doroteja atbildēja, sekojot Aleksam istabā.

- Ah, tā esi tu!

Iestājās neērta pauze. Pirmā to pārtrauca Regīna.

- Man ir lielas nepatikšanas, - viņa teica raudošā balsī. - Atkal esmu sagūstīta...

Neskatoties uz nomākto toni, putna acis dzirkstīja, sagaidot brīnišķīgo piedzīvojumu. Un Dorotejai nebija šaubu, ka viņas labais, naivais tēvocis, kurš vēl nekad nebija redzējis tik lieliskas krūtis kā Regīnai, pazemīgi piekrita pavedinātāja un nolaupītāja lomai.

- Man tik ļoti pietrūks tavu roku, es ļoti gribētu, lai tu atgrieztos pie manis... Lai gan, šoreiz laikam tas nebūs iespējams?

- Pilnīgi neiespējami, - Dorotejas vietā atbildēja Alekss.

- Ah, jā, - izklaidīgi nomurmināja Regīna. - Jūs laikam esat viņas kavalieris?

Regīna necieta citu sieviešu vīriešus, viņa tos vai nu pavedināja, vai arī iznīcināja.

- Misis Vitla, - Doroteja oficiāli paziņoja, - jūs man nozagāt vecu sudraba spoguli, kas neko neatspoguļo, un maisiņu ar rubīniem. Atgrieziet tos atpakaļ.

- Pie manis nekā nav! - Regīna ātri iesaucās.

- Es pat zinu, kur jums tie ir noslēpti, - Doroteja sacīja un paspēra soli skapja virzienā.

- Tā ir laupīšana! - Regīna iebļāvās, pilnībā aizmirstot, ka Doroteja vairs nav viņas kalpone. - Nekavējoties izej no šejienes ārā, pretējā gadījumā es tevi ieslodzīšu cietumā! Karavīrs, - pēdējais attiecās uz Nga Dinu, kuru šī aina bija apstulbinājusi, - nekavējoties ņem ciet šo zagli!

Misis Vitlas rādītājpirksts iebakstīja Dorotejas krūtīs. No šādas nekaunības Alekss sastinga un pat atkāpās. Nga Dins, neko nesaprotot, pievērsās Dorotejai. Kurlmēmā lūpas kustējās, mēģinot izrunāt kaut kādus vārdus. Doroteja ierunājās lēnām un skaidri, lai Nga Dins varētu saprast vārdus no lūpu kustībām.

- Neuztraucies, draugs, - Doroteja teica ligoniešu valodā. - Šī stulbā sieviete ir mana parādniece. Es tikai paņemšu no viņas savas lietas un aiziešu.

Nga Dins priecīgi noīdējās - tagad viņam viss bija skaidrs, un viņš nomierinājās.

- Dodiet šurp, - Doroteja pagriezās pret misis Vitlu. - Ātrāk! Sameklējiet savu dārglietu lādīti! Nga Dins ilgi necietīs.

- Kas vēl nebūs!

- Misis Vitla, es runāju ar jums kā Ligonas princese un šī karavīra un citu karavīru pavēlniece. Ja gribat palikt dzīva, pakļaujieties manai pavēlei. Karātavas vēl nav nojauktas...

- Nav jāsauc karavīri, es pats viņu tūlīt nopēršu, - Alekss teica.

Regīna sarāvās. Viņa saspringti kustināja savas vistas smadzenes.

- Ak Kungs! Viņa priecīgi iekliedzās. - Kā gan es aizmirsu! Doroteja, mīļā, manu princesīt, šeit pie manis palikuši daži tavi nieki, es tos paņēmu glabāšanā jo domāju - mana dārgā draudzene taču drīz atgriezīsies...

Regīna līdz viduklim ielīda skapī un ar grūtībām izvilka lādīti. Lādīte bija smaga, piepildīta līdz malām. Tajā atradās vērtīgas lietas, sajauktas juku jukām - dimanta auskari un zelta ķēdes, safīri un rubīni, stikla pērles un krelles apmaiņai ar iezemiešiem. Regīna nekad nevarēja atteikties no tā, kas mirdz. Nga Dins ar īsta mežoņa apbrīnu ieskatījās lādītē, brīnoties par šīs baltās madāmas bagātību.

Nopūtusies Regīna izņēma spoguli, bet nekādi nevarēja atrast maisiņu.

- Sakiet, man lūdzu, - viņa jautāja, - vai jūsu tēvoča valstī ir daudz rubīnu?

- Atrod manu maisiņu, - teica Doroteja, - un es tev atbildēšu.

- Godīgi?

- Starp mums viss vienmēr bijis ļoti godīgi, vai ne?

Regīna nekavējoties atrada iekāroto maisiņu un, ar lielu piespiešanos, pasniedza to Dorotejai. Doroteja pasniedza maisiņu Aleksam.

- Nekad neuzticētos cilvēkam, kurš tikko atbrīvots no cietuma, - misis Vitla atriebīgi nomurmināja.

- Es pati tikko atbrīvojos no cietuma, - Doroteja atgādināja savai bijušajai kundzei.

- Nu, attiecībā uz tevi tika pieļauta kļūda. To es jau teicu misteram Blekberijam... - Te nu Regīna saminstinājās un apklusa.

- Bet kas attiecas uz dārgakmeņiem, - sacīja Doroteja, - Ligonā ir bagātīgas atradnes, bagātākas nekā ķēniņa Zālamana raktuves.

Doroteja paņēma spoguli un ieskatījās tajā. Spogulī uzvirmoja migla, caur kuru varēja saskatīt misis Vitlas neskaidros vaibstus. Kā Doroteja saprata spoguļa mājienu, Regīna labprāt pārgrieztu kalponei rīkli, taču nekad neuzdrošināsies to izdarīt.

* * *

Kamēr ajergards Bo Pinjazottas vadībā atvairīja novēlotos un bezspēcīgos birmiešu uzbrukumus, karalis Bo Nurija apstājās Pegu-Ijoma kalnu grēdas pirmā kalna pakājē. Viņš stāvēja uz sena pussagruvuša nirvānā guļoša Budas statujas pjedestāla, un ar zemnieka, kurš labi uzaris savu lauku, sajūtu vēroja, kā bifeļu pajūgi velk garām tik nepieciešamos lielgabalus.