Ļaunuma spogulis

No visiem ieslodzītajiem trīs aizgāja kopā ar Bo Nurijas nodaļu un trīs izvēlējās citu ceļu: Ficpatriks, viņa palīgs un vecākais stūrmanis izvēlējās dalīties liktenī ar pārējiem faktorijas iemītniekiem. Ficpatriks bija pārliecināts, ka tagad, pēc Blekberija nāves, viņu sods tiks pārskatīts, jo Džulianu Vitlu diez vai tagad var uzskatīt par cienīgu tiesas priekšsēdētāju un apsūdzības liecinieku, jo Kompānija nekad un nevienam nepiedeva gļēvumu un acīmredzamu muļķību. Jo sagaidāmā nāvessoda eiforijā Vitls un citi virsnieki palaida garām nelielu mežonīgu kalniešu pulku, kuri spēja atbruņot un izlaupīt faktoriju. Tagad visa Ostindija smiesies un stāstīs anekdotes par Rangūnas stratēģiem... Jebkurā gadījumā Ficpatriks priekšroku deva otrās tiesas riskam, nekā impērijas un Kompānijas nodevībai, un šādi viņš skatījās arī uz artilērijas virsnieka rīcību. Tiesa, kā džentlmenis, kurš savulaik nespēja izglābt padotos no gūsta un kura dēļ viņi nonāca cietumā un uz nāves robežas, viņš neuzskatīja par tiesīgu uzspiest savu gribu jaunākajiem virsniekiem. Viņam tikai kļuva skumji, uzzinot, ka artilērists pieteicās Bo Nurijas armijā, uzsākot nepareizo baltā algotņa ceļu vietējā armijā. Viņu sarūgtināja arī tas, ka Alekss bija piekritis palikt kopā ar Doroteju.

- Bet piedodiet, kaptein, - Alekss atbildēja uz viņa pārliecināšanu, - es pieļauju, ka jūs varbūt pat attaisnos, lai gan maz ticams, ka jums vēl kādreiz uzticēs kompānijas kuģa vadību. Bet jūs esat anglis, no labas ģimenes, jums ir savas mājas un draugi Anglijā. Es visur esmu izstumtais. Aiz žēlastības mani uzņēma Viņa Majestātes flotē, bet, tā kā esmu emigrants, pret mani vienmēr izturējās ar neuzticību. Kas mani sagaida nākotnē? Sagandēta karjera, es pat nevarēšu atrast seržanta darbu... Pie pirmās izdevības mani kā ārzemnieku, kuram jau piespriests nāvessods, notiesās kā noziedznieku un vienalga pakārs.

- Bet Doroteja taču...

- Ne jau Doroteja ir tā, kas paliek ar mani, - pasmaidīja stūrmanis, kurš pat tādā brīdī palika saprātīgs un tālredzīgs jaunietis, kuram pilnīgi nebija poliskās ātrsirdības un augstprātības, - bet es palieku pie Dorotejas. Jūs esat aizmirsis, ka tagad man piešķirts liels gods tikt uzskatītam par pašas īstākās princeses līgavaini.

- Priekš manis svarīgāk tomēr ir tas, - sacīja Doroteja, - ka tu pievērsi man uzmanību tad, kad es biju tikai istabene.

Alekss paraustīja plecus. Viņš nezināja pietiekami labi angļu valodu, lai būtu pārliecināts, ka viņa mīļotā nejoko.

- Jūs paliksiet... kalnos? - Vaicāja Ficpatriks, cenšoties izvairīties no izteicieniem, kas varētu aizskart princesi. Kapteinis saprata, ka viņš nekad nespēs uzskatīt Doroteju par princesi, un žēloja lepno poli, kurš, visticamāk, diez vai iejutīsies kalnu karalistē prinča-konsorta lomā.

- Diez vai, - piesardzīgi atbildēja stūrmanis. Un Ficpatriks saprata, ka stūrmanis spriež līdzīgi savam kapteinim.

Saruna ar to beidzās. Bet jebkurā gadījumā Doroteja un Alekss nolēma atstāt Rangūnu kopā ar Bo Nurijas karaspēka daļu. Vēl nav zināms, kur misters Džulians Vitls un viņa nelietīgā sieva pūlēsies sameklēt vainīgos. Bez tam pulkveža Blekberija nāve, bez šaubīšanās tiks attiecināta uz Dorotejas kaitīgo ietekmi, un viņus abus ar Aleksu ieliks atpakaļ cietumā. Divi ārzemnieki - kāpēc gan lai nebūtu sazvērnieku kompānija?

...Doroteja pirmā iegāja faktora mājas verandā. Satikt viņu pašu Doroteja nebaidījās - viņa redzēja, kā faktors tika aizvests uz cietumu, un nekādā veidā neizrādīja savu neapmierinātību par to. Likās, ka viņš pat izjūt gandarījumu par šādu iznākumu, Jo stāvot ešafota priekšā, viņam pietika ar to, ka nebija jādalās liktenī ar pulkvedi.

Sētnieks, kurš stāvēja verandā, ieraudzījis Doroteju, paslēpās, jo pati istabene un viņu pavadošais virsnieks steidzās tik ātri un bija tik satraukti, ka nabaga ķīnietim šķita labāk viņiem pa kājām nemaisīties.

Doroteja pa gaiteni skrēja uz savu istabu.

- Šeit es drusku padzīvoju, - viņa teica. - Bet ne ilgu laiku.

Dorotija atvēra savu noplukušo lādi un sāka tajā samest kleitas, svārkus un citas vienkāršās mantas, kuru lielāko daļu viņai bija sadāvinājusi misis Vitla.

Spogulim, kā arī maisiņam ar rubīniem, ko tēvocis viņai bija iedevis ceļā uz Rangūnu, vajadzēja atrasties šanu somā. Protams, Regīna nebija melojusi - ne rubīni, ne spogulis neatradās vietā. Un bija arī saprotams, kāpēc, jo Regīna neslēpa pārliecību, ka nabadzīgai kalponei nedrīkst piederēt šādas bagātības.

Doroteja visu paskaidroja Aleksam.

- Nu ko, - viņš teica. - Ieiesim viņas istabās, kamēr misis Vitla atrodas cietumā, un paņemsim to, kas ir tavs.

- Saprātīgi, - Doroteja piekrita, izliekoties, ka debesis, nevis viņa pati, pamudinājušas Aleksu uz tik drosmīgu lēmumu.

Doroteja iedeva Aleksam savu lādi, un pirmā izgāja no istabas, domājot apmeklēt saimnieces guļamistabu. Viņa zināja, kur glabājas kastīte, kurā Regīna salika savas mīļākās lietas - putna iemīļotā slēptuve.

Bet, izgājusi koridorā, Doroteja Regīnas guļamistabā izdzirdēja troksni un sastinga, ar žestu aicinot Aleksu uz klusumu.