Ļaunuma spogulis

Doroteja un viņas ieslodzījuma biedri stāvēja atsevišķi no pārējiem, zem apklusušās smēdes nojumes. Ar to viņi, it kā nošķīrās no pārējiem angļiem, kuri gribēja viņus nogalināt, un no ligoniešiem, kuri, lai ko arī neteiktu, bija tikai vietējie iedzīvotāji, un arī paši neaicināja pievienoties viņiem.

Bo Nurija ierunājās, un induss sāka tulkot viņa runu angļu valodā:

- Mēs, Ligonas karalis un trīs tūkstoš balto ziloņu pavēlnieks, - sacīja Bo Nurija, - ieradāmies Rangūnā, lai paņemtu no ferindžiem lielgabalus, kas mums būs vajadzīgi, lai savās zemēs neielaistu mūsu kaimiņu Avas karali. Mēs paņēmām lielgabalus.

Bo Nurija ar labo roku izdarīja nocērtošu žestu - ar lielgabaliem bija pabeigts. Lai gan Dorotejai bija skaidrs, ka ligoniešiem priekšā vēl grūtas dienas. Parādes laukumu sasniedza troksnis un pat attāli dārdi  - ligonieši jūdza bifeļus un ziloņus, lai sagatavotu ceļam četrdesmit gatavos lielgabalus, pāri līdzenumam, tālāk kalnos, aiz Pegu. Ceļā sagaidīja kaujas pret Rangūnas un Pegu garnizoniem, kurus birmieši pacels, lai apturētu Bo Nuriju, kā arī jāpārvar lietus paskalotie ceļi.

Bet tas būs rīt. Šodien uzvarētājs bija Ligonas karalis. Viņa drosmīgais plāns bija spīdoši izdevies.

- Mēs gribētu pateikt, - karalis turpināja, - ka mūsu valstī ir laba dzīve. Mēs labi maksājam musketieriem un artilēristiem, kas mums uzticīgi kalpo. Ja angļu artilēristi un virsnieki vēlas doties kopā ar mums, tad mēs apsolam, ka viņi saņems algu divreiz lielāku nekā jums maksā angļu karalis. Kad jūs vēlēsieties mūs atstāt, mēs jums netraucēsim ...

- Bet tā varētu būt izeja? - nočukstēja artilērijs, kurš stāvēja blakus Dorotejai.

- Tu taču esi britu virsnieks! - Ficpatriks iebilda.

- Man nepatiktu tur karāties, pat kā britu ģenerālim...

Karalis, it kā saklausījis artilēristu, atkal pacēla galvu, skatoties uz cilpām.

- Mēs negribam nevienam nodarīt ļaunu. Mēs esam paņēmuši lielgabalus un aiziesim, - viņš turpināja. - Mēs pat lūdzam piedošanu tiem, kuriem esam nodarījuši pāri vai nogalinājuši. Bet jūs esat slikti karavīri, jo cietoksnī ielaidāt bifeļu ganāmpulku. Tā karot nevar.

Platformu ielenkušo ligoniešu rindās atskanēja smiekli.

- Kad jūs karosiet ar Avu, atcerieties to.

Smiekli atkārtojās.

Bet neatrada atbalsi starp angļiem. Tie klusēja. Klusums iestājās pat starp sipajiem un karavīriem, kuri pirms tam paklusām bija apsprieduši karaļa priekšlikumu iestāties viņa dienestā.

- Mums jādodas prom, - sacīja karalis. - Mēs savu darbu izdarījām. Mūs gaida garš ceļš. Bet tomēr mums nāksies vēl nedaudz aizkavēties...

Karalis pagaidīja, līdz induss pārtulkos viņa vārdus, un viņa acis nepārtraukti kādu meklēja pūli.

- Jūs, izrādās, nedzīvojat pārāk draudzīgi. Gluži kā skorpioni burkā, jūs viens otram dzeļat. Šodien jūs tik ļoti gribējāt redzēt savu biedru - virsnieku nāvi, ka aizmirsāt aizvērt vārtus un atļāvāt mums jūs apciemot. Ja kādas armijas virsnieki soda ar nāvi citus virsniekus, tas nozīmē, ka šādā armijā nav vienotības un to uzvarēs pat vājākie, bet mēs par to nerunātu, ja jūs nebūtu nolēmuši pakārt nevainīgu meiteni, gandrīz bērnu, jo viņa neiepatikās angļu galvenajam bendem. Tam, kurš organizēja savu virsnieku pakāršanu. Mēs domājam, ka cilvēks, kurš organizē tiesas procesu pret saviem biedriem un izbauda prieku, mēģinot nogalināt nevainīgu bērnu, ir zvērs, indīga čūska, kurai nav vietas uz šīs zemes. Kur ir šis slepkava?

- Tur viņam arī ceļš, - nočukstēja kapteiņa palīgs.

- Es to ieteicu jau sen, bet ne skaļi, - artilērists viņu atbalstīja.

- Jūs aizmirstat, kungi, - iebilda Ficpatriks, - Iet runa par augsta ranga britu virsnieka dzīvību. Mums jāatceras, ka esam patrioti.

- Bet viņš vienalga būs divreiz lielāks patriots nekā jūs, kaptein, - Alekss piebilda.

Visbeidzot karalis atrada pūlī pulkvedi.

- Lai viņš nāk šurp, - sacīja karalis, - un pats izvēlas sev cilpu. Viņš gribēja pakārt sešus, mums pietiks tikai ar viņu pašu.

Pulkvedis kustējās ar grūtībām. No vienas puses viņu balstīja doktors Strengls, no otras - viens no ierēdņiem. tievās kājas šaurajās biksēs un baltajās sasmērētajās zeķēs ļima un pinās ...

Karalis gaidīja, pūlis uz laukuma klusēja - visos pamodās dīkdienis, visi domāja, kā beigsies izrāde. Par laimi, tagad tas skāra tikai pulkvedi Blekberiju un nevienu citu. Tikmēr karaļa skatiens atrada Regīnu Vitlu.

Regīna pati meklēja uzvarētāja skatienu. Pēc savas būtības viņai bija lemts kļūt par uzvarētāja laupījumu un, kā mēs jau zinām, uzvarētāju, kuram viņa nolēma iedot visdārgāko kas viņai bija, - savu apšaubāmo godu, pēc tam piemeklēja bēdas un nelaime.

Jaunās sievietes acis, caurspīdīgas, it kā piepildītas ar zilu ūdeni, uzķēra karaļa acu zīlītes un pievilka tā, ka viņš gandrīz paklupa un zaudēja līdzsvaru... Ar lielu gribasspēka piepūli, Bo Nurija novērsa skatienu no Regīnas un pievērsa to pulkvedim, kurš uzrāpās uz platformas.

- Mēs varam piedāvāt šim bendem, - sacīja karalis, - tiesības izvēlēties. Viņš pats var izvēlēties jebkuru no cilpām, ko bija sagatavojis citiem. Mēs domājam, ka tas būs taisnīgi. VAI TAS BŪS TAISNĪGI?