Ļaunuma spogulis

Karavīrs, kurš gāja blakus stūrmanim, laicīgi nenoķēra šo kustību un nepaspēja noziedznieku apturēt. Tāpēc viņš ar nokavēšanos steidzās mīļākos izgrūstīt, un pat visnežēlīgākā skatītāja sirds bija sašutusi par šādu rīcību. Bet, neskatoties uz to, karavīram palīgā nāca seržants, kurš pavadīja arestētos, un viņi abi iemeta Doroteju pūlī.

- Es tev rādīšu, nelieti! - iekliedzās stūrmanis un metās virsū seržantam. - Tu pacēli roku pret virsnieku!

Seržants, draudīgi lamādamies, kāpās atpakaļ, Ficpatriks apturēja Aleksu, un viņš turpināja ceļu blakus kapteinim, atskatīdamies uz Doroteju, bet seržants sekoja viņam aizkaitināts, bet nezinādams, kā ieslodzītajam atriebties.

Papildus seržantam stūrmaņa rīcību neatbalstīja vēl kāds cits cilvēks pie faktorijas vārtiem. Šis cilvēks bija pulkvedis Blekberijs.

- Tas jums dārgi maksās, stūrmani! - viņš kliedza un ar platiem soļiem devās uz Lielās mājas verandu, it kā vadīdams visu gājienu, kaut arī neviens viņam to nebija prasījis.

* * *

Tiesas process notika lielajā viesistabā, kur no ēdamistabas ienesa platu galdu, aiz kura krēslos sasēdās tiesneši. Apsūdzētie apsēdās uz soliņa iepretim tiesnešiem. Aiz viņiem izrindojās karavīri. Neskatoties uz to, ka visi viesistabas logi bija atvērti, tur bija ļoti karsti un visus mocīja fakts, ka viņiem jāveic tiesas process un jābūt tās upuriem pilnā parādes formas tērpā. Galu galā džentelmeņi tiesāja džentelmeņus.

No nepiederošajiem zālē atradās tikai vissvarīgākie liecinieki: misis Vitla, doktors Strengls un "Glorijas" kuģa galdnieks, viens no pulkveža Blekberija cilvēkiem, kurš, protams, teica to, ko viņam pavēlēja teikt.

Doroteja mēģināja noklausīties telpā runāto, taču viņa nebija vienīgā tik gudrā - zem atvērtajiem logiem pulcējās vairāki desmiti cilvēku no faktorijas kalpiem un mazajiem darbiniekiem, tie paši, kas pie vārtiem sagaidīja arestētos, lai dzirdētu, kas notiek viesistabā. Bet pēc dažām minūtēm no mājas skrēja divi karavīri, kuri izdzenāja šo galeriju, un karavīri, lamādami vērotājus, palika stāvam saulē, lai publika vairs nelīstu pie logiem.

Doroteja saprata, ka viņai šeit nav ko darīt, un devās uz Lielās mājas ieeju. Tur viņu ieraudzīja Stjuarts.

- Nervozē? - viņš jautāja. - par vienu skūpstu es varu tevi ievest.

- Nekļūstiet neprātīgs, leitnant, - Doroteja stingri pateica.

- O, cik brīnišķīgi zibeņi zib no tavām acīm, - Stjuarts uz to atsmēja. - Šauj vēl vienu reizi, un tad es tevi ievedīšu bez maksas.

Pret viņu nebija iespējams izturēties nopietni.

- Labi, - Doroteja, neskatoties uz šī brīža nopietnību, smaidot piekrita, - es tev atmaksāšu šī gada laikā.

Stjuarts ieveda Doroteju mājas iekšienē, un viņi, gar kalpotāju istabu komplektu, apstājās pēdējā telpā viesistabas priekšā. Šeit pulcējās sabiedrības krējums - darbinieki, virsnieki, viņu sievas, kas kopīgi nošņāca, ieraugot Stjuartu un Doroteju. Kalponei šeit nebija atļauts, pat ja tā ir misis Vitlas kalpone. Bet visu lutinātais Stjuarts pamāja visiem ar roku un aizveda Doroteju līdz atvērtajam logam, caur kuru labāk varēja dzirdēt, kas notiek tiesas zālē.

Istabā atkal ietājās klusums. No viesistabas skanēja balsis, un parters ieklausījās tajās, kaut arī gandrīz nekas nebija dzirdams. Vislabākajā pozīcijā bija divi jauni virsnieki, kuri apmetās zem durvīm un laiku pa laikam nodeva citiem interesantākās ziņas.

- Sāka pulkvedis Blekberijs! - teica viens no viņiem. - Viņš visus apvaino valsts nodevībā un varbūt pat sadarbībā ar francūžiem ... Viņš pats bijis klāt kaujas laikā, lai gan citādi tajā iejaukties neesot varējis, kā tikai ar zobenu rokās, kuru notraipījis ar pirātu asinīm...

Kāds istabā iesmējās. Blekberijs daudziem bija zināms kā pilnīgs nejēga militārajās lietās.

Pēc pulkveža runāja Regīna. Viņa runāja tā, ka viņu nevajadzēja ne tulkot un pastiprināt. Viņas balss izkļuva caur sienām kā caur papīru. Ar asarām acīs misis Vitla stāstīja augstajai tiesai, kā viņu pametuši, aizmirsuši, neaizstāvējuši. Kā viņai nācies, atdodot ļaundariem visus dārgakmeņus, iemidzināt viņu modrību un bēgt čaumalā, kad viņas dzīvība karājusies mata galā ... Putna balss pacēlās arvien augstāk, it kā viņa būtu lakstīgala, kura vadot savu nakts dziesmu, neko nedzird un neredz sev apkārt.

- Ak Dievs! - asaraini iesaucās viena no krāšņajām dāmām, kura noklausījās uzgaidāmajā telpā.

- Un nemaz nebija tik briesmīgi, - nenoturējās Doroteja.

- Ah, ko jūs saprotat! - kundze atgaiņājās.

Acīmredzot viņa vēl nezināja, kāda loma šai meitenei bija jāuzņemas liktenīgajos notikumos.

- Interesanti, - sacīja Stjuarts, - ka tik vērtīgu liecinieci kā miss Foresta aizmirsa izsaukt uz tiesu.

- Kāpēc? - kundze jautāja.

- Tāpēc, ka viņa atradās vienā laivā un vilnis viņu noskaloja aiz borta.

Dāmas pārsteigumā sāka kladzināt, nezinot, vai ticēt leitnantam. Doroteja neteica neko.

Aiz durvīm atskanēja doktora Strengla balss. It kā saklausījis balsis uzgaidāmajā telpā, viņš skaļi paziņoja:

- Kad mēs iegājām faktorijā, es ieraudzīju Doroteju Forestu, misis Vitlas kalponi. Vai būtu iespējams viņu uzaicināt liecināt?