Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Dibaks pacieta mātes apkampienu tikai dažus mir­kļus, tad maigi atstūma viņu un reizē ar Džona un Filipas starpsaucieniem paskaidroja, kas bija noticis. Kamēr viņš runāja, doktore Zahertorte samulsusi no­pētīja koijotu un dvīņus. Un, kad Dibaks bija beidzis, doktore Zahertorte pat neieminējās par dēla sodīšanu. Viņa drīzāk šķita noraizējusies par situāciju, kas dvī­ņiem bija izveidojusies Ņujorkā.

-    Tātad visu šo laiku Ņujorkas mājā jūsu vietā bija divas Citurienes? viņa jautāja.

-    Baidos, ka tā, Filipa atbildēja.

-    Nu, tas izskaidro daudz ko, doktore Zahertorte nomurmināja.

-   Piemēram, ko? Džons jautāja, pirmo reizi nojauz­dams, ka varbūt kaut kas nav kārtībā.

-   Neko. Es tikai domāju, ka jums, bērni, laiks doties uz mājām. Vai jums tā neliekas? Ja atceros pareizi, tad Citurienes nepastāv ilgāk par eonu. Vienpadsmit die­nas, vai ne?

-   Precīzāk 11,57407407407407407407407407407 die­nās, Džons teica un ieskatījās pulkstenī. Pēc mana aprēķina, mums vēl ir atlikusi viena diena.

-   Jūs nebūsiet dusmīga uz Baku, vai ne, doktore Za­hertorte? Filipa palūdza. Viņš taču nebūtu devies uz Londonu vai Indiju, ja nebūtu Džona un manis.

-    Nē, mīļā. Doktore Zahertorte papurināja savu glīto galvu. Es nebūšu dusmīga uz viņu. Esmu prie­cīga, ka viņš atkal ir mājās. Un arī jums tur vajadzētu būt. Norunāts? Un viņa pasmaidīja tik skumji, ka dvīņi samulsa. Abiem likās, ka viņa kaut ko nepasaka, ne par sevi vai Dibaku, bet par Džonu un Filipu.

-   Viņai ir taisnība, Džons teica. Mums vajadzētu doties ceļā. Viņš pagriezās, lai atsveicinātos no Di­baka. Bet no zēna nebija ne miņas. Uz kurieni viņš aizgāja?

-    Viņš varbūt ir savā istabā, doktore Zahertorte teica, ar galvu pamādama uz kāpnēm.

Viņi atrada Dibaku cieši raugāmies savā dvēseles spogulī. Un dvīņi nekad nebija redzējuši viņu tik no­skumušu un vīlušos.

-    Kas ir? Džons jautāja.

Ieraudzījis dvīņus savas istabas durvīs, Dibaks steig­šus pārvilka palagu spogulim un papurināja galvu.

Nekas, Dibaks teica un, maigi izstūmis viņus laukā no istabas, aizvēra durvis. Tad jūs dodaties ceļā, viņš teica un, uzlicis smaidu sev uz sejas, paspieda Džonam roku un Filipu viegli noskūpstīja uz vaiga.

-    Jā, Džons teica.

-     Paldies, Dibaks sacīja. Paldies par visu. Gāja jautri, vai ne? Par spīti visam.

-    Jā, Filipa piekrita. Viņai vairs nemaz negribējās doties projām. Bija patiešām jautri.

Viņi lidoja uz austrumiem pāri Arizonai, Ņūmeksikai un Teksasai. Bet kaut kur virs Oklahomas Filipa sāka lidot pārāk ātri, un, iekams viņi to apzinājās, virpuļvie­sulis bija radījis viesuļvētru. Šajā Savienoto Valstu daļā viesuļvētras nav nekas neparasts, kaut gan šai gada­laikā tās, par laimi, atgadās retāk. Tomēr temperatūra Vidējos Rietumos bija pieturējusies nepieredzēti augsta, un Oklahomas gaisā bija daudz mitruma, tāpēc Filipas virpuļviesulis radīja augšupejošu vilkmi. Piecpadsmit minūtes vēlāk gaisa telpā virs pavalsts dvīņi nosēdās uz īsta, pamatīga tornado liela, melna vēja konusa, kas izbrāzās cauri pāris kukurūzas laukiem un saplosīja

šķūni, iekams viņiem izdevās to savaldīt.

-    Mēs drāžamies pārāk ātri, Džons piezīmēja.

-    Es neko nevarēju līdzēt, Filipa atzina. Esmu noraizējusies par to, kas mūs sagaida mājās. Esmu pār­liecināta, ka ir kas tāds, ko doktore Zahertorte mums nepateica.

-    Viņa tiešām izturējās mazliet savādi, Džons pie­bilda. Bet laikam ir jābūt mazliet dīvainai, ja ir tāds dēls kā Dibaks. Kad viņš skatījās savā dvēseles spogulī, likās, it kā viņš būtu ieraudzījis spoku vai ko tamlī­dzīgu.

-   Varbūt viņš tikai domāja par savu draugu Bredu, Filipa ieminējās. Dibakam nav daudz draugu. Viņš pēc tā ilgosies. Varbūt tas viņu satrauc. Viņa paraustīja plecus. Kas gan cits varētu būt?

Bet pat Filipa nebija pārliecināta par saviem vārdiem un klusēja, līdz dvīņi sasniedza Ņujorku, kur tumsas, aizsegā viņa piezemēja virpuļviesuli Centrālparkā tieši blakus statujai "Alise Brīnumzemē". No šejienes, šķēr­sojot Parka un Medisona avēniju, līdz mājām 77. ielā nebija tālu jāiet.

Džons atrada savu atslēgu un abi klusām iegāja iekšā gadījumā, ja viņu vecāki vai Trampa kundze būtu kopā ar abām Citurienēm. Māja šķita nedabiski mierīga, un tikai grīdas pulksteņa tikšķēšana vestibilā pārtrauca savādo klusumu. Viņi uzlavījās augšā pa kāpnēm. Sa­snieguši septītā stāva kāpņu laukumiņu, viņi uz brīdi apstājās un pārliecās pāri margām. Pa guļamistabu at­vērtajām durvīm viņi ieraudzīja savus dubultniekus. Džons-2 sēdēja Džona iemīļotajā krēslā, lasīdams grā­matu, bet Filipa-2 bija iegrimusi dzejoļa sacerēšanā. Abi izskatījās nevainojami tīri un kārtīgi, it kā nupat būtu izņemti no iesaiņojuma kastes. Dvīņi dažas minūtes kā apburti vēroja paši sevi, līdz Džonam apnika vērot sevi tik labi uzvedamies un viņš iegāja guļamistabā.

-    Sveiks, viņš teica.

Džons-2 pacēla acis no grāmatas. Džonam par šaus­mām, viņš redzēja, ka Džons-2 lasa Bībeli. Lūdzu, pasaki man, ka tu to neesi lasījis, kopš es aizgāju, viņš sacīja.

-    Tikai vakaros, Džons-2 atbildēja.