Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Džons sakaitināts izdvesa nopūtu. Bet es nekad to nedaru, viņš teica. Protams, nav jau tā, ka būtu kas slikts lasīt Bībeli. Gluži vienkārši es neesmu tik labs.

Arī Filipa ar šausmām ieskatījās pulkstenī. Un es tāpat, viņa teica Filipai-2. Patlaban es būtu skatī­jusies televīziju, nevis rakstījusi to, ko tu.

-    Tas ir dzejolis, Filipa-2 paskaidroja. Vai, parei­zāk sakot, haiku. Japāņu dzejolis. Viņa to pasniedza Filipai. Tieši septiņpadsmit zilbes. Piecas, septiņas un piecas.

Filipa nolasīja haiku skali. "Zivs satiek džinu. Zivij ir tikai viena vēlme. Sī vēlme ir zivs." Viņa paraustīja plecus. Tas ir jauks, viņa pieklājīgi teica. Bet Džo­nam ir taisnība. Mēs parasti neuzvedamies tik labi kā jūs. Brīnos, ka māte nav ataicinājusi Dženiju Zahertorti, mūsu džinu ārsti.

-   Jūsu mātes šeit nav, Filipa-2 sacīja. Viņa ir aiz­gājusi.

-   Aizgājusi? Kā tu to domā "aizgājusi"? Filipa savai dubultniecei jautāja. Aizgājusi uz kurieni?

-    Prom no mājām.

-    Tas nav iespējams, Džons iebilda. Viņa nemū­žam neaizietu, nepateikuši mums.

-   Viņa pateica mums, Džons-2 sacīja.

-   Šķiet, viņa domāja, ka ir pateikusi jums, Filipa-2 piebilda.

-    A, man likās, ka dzirdu balsis, teica kāds, kuru viņi uzreiz pazina, un atskatījušies dvīņi ieraudzīja kāpjam augšā savu tēvoci Nimrodu. Baidos, ka tavai Citurienei ir taisnība, Filipa. Jūsu māte tiešām domāja, ka viņa pateica jums.

-    Pateica mums ko? Džons jautāja. Kas notiek, Nimrod?

-    Baidos, ka es pats to nezināju, līdz nebiju ticis līdz Londonai, viņš klusi sacīja. Un, tiklīdz es to pa­dzirdēju, taisnā ceļā steidzos šurp ar citu virpuļviesuli. Aješa, Babilonas Zilā džine ir mirusi, un jūsu māte ir devusies ieņemt viņas vietu.

Dvīņi ilgi klusēja. Pēkšņi daudz kas no tā, kas pirms dažiem mēnešiem bija noticis Irākā, ieguva jēgu. Kā gan citādi Filipa bija varējusi tik viegli pamest Iravotumu?

Nimrods pamāja ar galvu. Redzu, jūs jau esat uz­minējuši, ka tas ir vienīgais iespējamais izskaidrojums. Tava māte piekrita ieņemt tavu vietu, Filipa. Kļūt par nākamo Zilo džini. Tāpēc viņa ir aizgājusi. Cik esmu paspējis noskaidrot, viņa ir jau tur, Iravotumā.

-   Mēs dosimies viņai pakaļ, Filipa teica. Mēs do­simies mātei pakaļ un atvedīsim viņu mājās.

-    Nē, Nimrods sacīja.

-    Kāpēc ne? Džons taču atnāca man pakaļ. Viņš pie­rādīja, ka to var izdarīt. Un vēl ir laiks. Saprotiet, es par to zinu visu. Trīsdesmit dienas. Tik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai, pietiekami nocietinoties sirdij, kļūtu par Zilo džini. Filipa paskatījās uz Džonu. Mēs to varam izdarīt, Džon? Vai ne?

Džons, kas zināja, cik grūts bijis ceļojums, apsēdās un drūmi pamāja ar galvu. Tas būs smagi, viņš teica. Neticami smagi. Bet es esmu pārliecināts, ka mēs to varam izdarīt, jā. Mēs varam atvest viņu atpakaļ.

-    Baidos, ka nevarat, Nimrods iebilda. Ne šoreiz. Viņa ir gudra sieviete, jūsu māte. Ļoti gudra.

-    Ko jūs ar to gribat teikt? Ko viņa ir izdarījusi?

-    Viņa ir nodrošinājusi, ka jūs nevarat pamest Ņu­jorku, Nimrods atbildēja. Trīsdesmit dienas. Viņš nopūtās. Tikmēr, protams, būs jau par vēlu.

-   Viņa nevar mūs apturēt, Filipa neatlaidās. Ne­var, ja mēs tiešām gribam doties turp.

-    Nāciet man līdzi, Nimrods teica, iedams uz kāp­nēm. Manuprāt, jums vajadzētu sagatavoties vēl vie­nam triecienam.

Nimrods atgrūda vaļā Gonta kunga kabineta durvis un iegāja iekšā. Viņam pa pēdām sekoja Džons un Fi­lipa. Viņu acīm pavērās dīvains skats. Ādas atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda sēdēja kāds vecs vīrs, ģērbies zīda rītasvārkos. Džons nodomāja, ka šim vīram vaja­dzētu būt ap astoņdesmit gadus vecam, bet Filipa no­vērtēja viņu vēl vecāku. Neviens no bērniem nepazina veco vīru, lai gan tas, šķiet, viņus pazina, un pagāja pāris minūšu, līdz beidzot viņiem atausa patiesība.

-    Tēt? Filipa noelsās.

Vecais vīrs vārgi pasmaidīja, bet neko neteica, it kā būtu zaudējis spēju runāt. Šausmu pārņemti, dvīņi lē­nām piegāja viņam klāt. Vairs nebija nekādu šaubu. Vecais vīrs bija viņu tēvs Edvards Gonts.

-    Kas tev notika, tēt? Džons jautāja un, asarām sariešoties acīs, saņēma tēva kaulaino, plankumaino roku.

Edvards Gonts noņurdēja un ērmoti nosiekalojās.

-    Pirms jūsu māte aizgāja, viņa uzlika savam vīram Metuzāla saistību, Nimrods paskaidroja. Kaut ko tādu, kas paātrina vielmaiņu un liek viņam straujāk novecot. Tāpat viņa jūsu abiem dubultniekiem paskaid­roja, ka katru dienu, kad jūs nebūtu šeit, viņš novecotu par divdesmit gadiem. Protams, viņa nezināja, ka ru­nāja ar divām Citurienēm, nevis ar saviem bērniem. Tāpēc jūsu tēvs ir tā novecojis.

-   Vai jūs nevarat ko darīt? Filipa jautāja.

-    Baidos, ka ne. Tā ir Leilas saistība, un es tajā ne­varu iejaukties.

-    Ko lai mēs darām? Filipa vaimanāja.

-   Tā ir mūsu vaina, Džons apgalvoja. Ja mēs ne­būtu devušies uz Indiju, tad tētis vēl aizvien būtu tāds, kāds viņš bija agrāk.