Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-     Lieliska izvēle. Tas nudien ir kas tāds, ko vērts vēlēties. Un tu nezini, cik ļoti tev ir paveicies. Ja tu būtu teicis "ģitāru", es tevi nekavējoties būtu nogalinā­jis, jo vairāk nekā jebko citu cilvēku dzīvē nevaru ciest laicīgos, kuri ir tik stulbi, lai spēlētu ģitāru. Jau agrāk esmu iznīcinājis veselas lidmašīnas pilnas ar cilvēkiem tikai tāpēc, ka pasažieru sarakstā bija kāds draņķīgs jauneklis ar ģitāru.

Ibliss uzsita knipi trešo reizi. Istabas stūrī parādījās koncertflīģelis, un Ibliss pamāja Oleadžinam, lai viņš sēžas pie klavierēm un spēlē.

-    Ko lai es spēlēju, ser?

-   Tu vari spēlēt jebko, kas tev patīk, Ibliss atbildēja

v

un ieteica viņam spēlēt Sūberta Ekspromtu.

-    Labi, ser. Es spēlēšu Sūberta Ekspromtu.

-   Lieliska izvēle, Ibliss uzslavēja. Viņš ar nepacie­tību gaidīja brīdi, kad varēs aizrādīt, ka Oleadžins būtu rīkojies prātīgāk, izmantojot savu trešo vēlēšanos, lai atbrīvotos no Iblisa kalpības. Un visa Jamaikas nauda neko lielu viņam nelīdzēs, ja viņš joprojām būs spiests izdabāt Iblisam. Sagādāt, rūpēties un spēlēt klavieres. Bet šo atklāsmi viņš pietaupīja nākotnei, lai izbaudītu pēc uzjautrināšanās ar Gontu dvīņu lēnu izšķīdināšanu skābē. Jo viņš to gribēja izgaršot vispirms. Tūlīt pat. Paņēmis termosu, viņš skaļi uzrunāja metāla apvalku.

-    Tā, viņš teica. Džon un Filipa. Nevaru vien izteikt, kāds man ir prieks jūs abus atkal satikt. Tikai šoreiz nav jūsu tēvoča Nimroda, lai jūs izglābtu. Un šo­reiz nekādā ziņā nebūšu tik jauks pret jums kā iepriekš. Neko nesaklausījis, viņš piebilda. Kas ir, mārid? Ne­viena nepakļāvības vārda? Jūs mani sarūgtināt. Ibliss iesmējās. Gan jau lūgsieties manu žēlastību, kad būšu ticis ar jums galā.

Joprojām neko nedzirdēdams, Ibliss sarauca pieri. Viņš gūs maz prieka no savu ienaidnieku mocīšanas, ja tie neizdos ne skaņas. Un, šaušalīgi smaidīdams, Ib­liss mežonīgi sakratīja termosa pudeli kā Lielās balvas ātrumsacīkšu uzvarētājs šampanieša pudeli.

Tā, viņš novilka. Tam vajadzētu jūs mazliet sa­purināt. Ibliss piespieda ausi pie termosa. Vai esat mēli norijuši, ko? Ļoti labi. Jūs man liekat būt nejau­kākam. Izrunājis viņu vārdus un savu fokusa vārdu TETRAGRAMMATONITIS, lai piesaistītu abus džinu bērnus savai gribai, viņš atvēra termosu un nolika uz grīdas. Viņam par lielu pārsteigumu, nenotika nekas. Nekādu dūmu. Nekādas transubstanciācijas. Nekā.

Viņš aizdomīgi pameta acis uz Oleadžinu, kas lieglaimē spēlēja Sūberta skaņdarbu. Viņš jau grasījās vainot Oleadžinu, ka termoss ir tukšs. Bet tad pēkšņi atcerējās, ka jau bija redzējis divus džinus kustamies, pārbaudot trauku ar siltuma mērierīci. Es zinu, ka esat tur iekšā, viņš asi uzsauca. Dodu piecas sekun­des, lai jūs nāktu ārā, iekams sākšu piepildīt termosu ar sērskābi.

Tūlīt pat no termosa sāka izplūst dūmi pārāk daudz dūmu diviem bērniem, kā Iblisam vajadzētu saprast, ja vien viņš nebūtu juties tik apmierināts ar sevi. Tur­klāt dūmi bija daudz tumšāki, nekā tiem vajadzētu būt. Dūmi no māridu transubstanciācijas parasti ir balti, bet šie, kas drīz vien sadalījās divos mākoņos, bija gandrīz melni.

-    Tas jau pēc kaut kā izskatās, Ibliss teica. Viņam vēl aizvien nebija radušās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā. Pat darbojoties kopā, divi tik nenobrieduši džini kā Džons un Filipa nekad nespētu uzveikt tādu varenu džinu kā Ibliss. Viņš to zināja, tāpēc uzvedās mazliet bezrūpīgi. Un, ja labi uzvedīsieties, tad varbūt, bet tikai varbūt, es jūs neizšķīdināšu skābē vai neaprakšu dzīvus tuksnesī.

Atbrīvoti no termosa, kurā viņi bija ieslodzīti, abi džinu tīģeri nogaidīja līdz pēdējam brīdim, pirms pie­ņēma savas tīģera aprises. Šausmīgu paģiru mocīti, izslāpuši un ļoti, ļoti izsalkuši nemaz nerunājot par to, ka tie bija sakratīti un dusmīgi, tie bija noskaņoti briesmīgai atriebībai. Bet abi bija sajutuši spēcīga džina klātbūtni un apzinājās, ka viņu labākā taktika būtu pārsteigums, jo tagad bija skaidrs, ka šis džins viņus sajaucis ar kādu citu.

-   Jūs pārbaudāt manu pacietību, Ibliss sacīja, kad abi dūmu mākoņi joprojām izvairījās pieņemt skaidras aprises. Labi. Tikai nesakiet, ka es jūs nebrīdināju…

Teikums palika nepabeigts, jo abi melnie tīģeri, katrs maza zirga lielumā un gandrīz tūkstoš mārciņu smags, reizē klupa virsū. Viens no tiem iekodās Iblisam rokā, bet otrs sagrāba viņa galvu. Pārsteigtajam Iblisam ne­bija laika pietiekami ilgi koncentrēt domas, lai lietotu džina spēku. Skaļi rēkdami, abi tīģeri šausmīgi plosīja Iblisu, un droši vien tie viņu būtu nogalinājuši, taču Oleadžins, redzēdams, kas notiek, taisnā ceļā metās uz lifta durvīm. Ar šo acīmredzamo gļēvulību un nodevību pietika, lai Ibliss izglābtos, jo, ieraudzījis Oleadžinu, pirmais džinu tīģeris pārtrauca plosīt ifrīta roku un metās virsū viņa laicīgajam kalpam.

Nekod man, es esmu tikai pianists, Oleadžins kliedza, kad tīģeris sagrāba viņa kāju un tad iecirta zobus kaklā.