Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Oleadžins nupat bija ieradies Lasvegasā no Ņujorkas, uz kurieni bija devies pēc atgriešanās no Kalkutas, lai pārbaudītu dvīņus, kurus Iblisa cilvēki novēroja Gontu ģimenes mājā Austrumu 77. ielā. Oleadžinam jau bija radušās aizdomas, ka tie nav īstie dvīņi, bet Citurieņu pāris. Noteikt Citurienes esamību bija relatīvi vienkārši, ja vien rīkojas noteikti un nežēlīgi. Citurienēm nebija dvēseles, un tas nozīmēja, ka tās nevarēja nogalināt, un, lai pierādītu, ka viņam ir taisnība un Iblisa cilvēki Ņujorkā kļūdās, Oleadžins bija izdomājis vienkāršu plānu nozagt dzeltenu taksometru un abus neīstos bērnus sabraukt.

Zibensātrais nelaimes gadījums Medisona avēnijā iz­skatījās pietiekami ticams. Kāda negadījuma lieciniece bija paģībusi. Un uz taksometra priekšējā režģa, kas uztriecās neīstajiem dvīņiem, bija pat iespiedums. Bet, kamēr Oleadžins pētīja sadragātās un sakropļotās, kā ar zemeņu ievārījumu klātās atliekas, abas Citurienes bija pazudušas bez pēdām. Pēc dažām minūtēm atgriezies pie Gontu mājas Austrumu 77. ielā, Oleadžins nemaz nebija pārsteigts, ieraugot abus neīstos džinu bērnus otrā stāva logā. Viņaprāt, vairs nebija nekādu šaubu termosā atradās īstie dvīņi.

Oleadžins iegāja Krēza viesnīcā un, neņemdams vērā simtiem azarta pārņemtu cilvēku, kas darbojās ar spēļu automātiem cerībā laimēt lielo vinnestu, devās tieši uz liftu un uzbrauca augšstāvā, domās pārcilādams savu stāstu par to, kā panācis Džonu un Filipu Indijā, lie­tojot Iblisa piešķirto džina saistību, iesprostojis viņus pirmajā traukā, kas gadījās pa rokai.

Nekas liels nebija mainījies milzīgajā augšstāva is­tabā ar jumta dārzu. Iespaidīgais skats uz Lasvegasu bija tas pats. Un Ibliss bija ģērbies tajā pašā melnajā pidžamā, kad Oleadžins viņu pēdējo reizi bija redzējis. Bet viņa pirkstu nagi un bārda bija garāki, un žurkas šķita lielākas, niknākas un agresīvi spiedza, kad Ole­adžins ienāca sava kunga guļamistabā.

Tā, tā, tā, tā, tā, tā, tā, Ibliss teica. Paskat, ko ka­ķis mums atstiepis. Tas taču Oleadžins, cilvēkveida sūk­lis. Spriežot pēc izteiksmes tavā pretīgajā sejā, jādomā, ka vai nu esi samierinājies būt neglīts visu atlikušo mūžu, vai arī nes man labu ziņu. Tevis labad cerēsim, ka tas ir pēdējais variants.

Oleadžins nervozi pasmaidīja un centās ignorēt ne­mieru, ko viņš sajuta vēderā. Atrašanās tik tuvu Ibli­sam un tā mīlulēm žurkām vienmēr padarīja viņu tik nervozu, ka viņš taisnā ceļā gribēja iet uz tualeti un ilgi čurāt. Pat tad, kad biji darījis labu darbu" nevarēja zi­nāt, kā Ibliss rīkosies. Džins bija spējīgs uz visu. Man viņi ir, ser, viņš uzvaroši paziņoja. Tie dvīņi. Viņš pacēla termosu ar uzlīmi DVĪŅI, it kā tā būtu iekā­rojamākā trofeja. Viņi ir tur iekšā, ser.

-   Oleadžin, tas nav iespējams, Ibliss iebilda. Dvīņi ir Ņujorkā. Mani cilvēki nepārtraukti novēro viņus div­desmit četras stundas no vietas.

-    Nē, ser. Tie divi ir Citurienes. Es tās sabraucu ar nozagtu taksometru, lai par to pārliecinātos. Sašķaidīju kā divas vaboles. Viņi izskatījās beigtāki par beigtiem, abi divi. Viņš paraustīja plecus. Bet dažas minūtes vēlāk viņi mājās atkal bija dzīvi. Lēkāja apkārt, it kā nekas nebūtu noticis. Es pats viņus redzēju.

-    Tas ir interesanti. Ibliss tomēr vēl bija aizdomu pilns. Vai tu izmantoji džina saistību tā, kā es tev liku?

-    Jā, ser, Oleadžins meloja.

Ibliss pasmaidīja gausu, ļaunu smaidu, kas Oleadžinam atņēma drosmi gandrīz tāpat kā džina drūmais skatiens.

-    Oleadžin, viņš teica. Tu gandrīz vai liec man ticēt, ka tavai bezmērķīgajai eksistencei ir kāda jēga. Ibliss ar mājienu paaicināja viņu tuvāk. Nes to šurp! Savu termosu.

Oleadžins piegāja pie gultas, bet, kad viņš pieliecās tuvāk savam saimniekam, lai pasniegtu pudeli, viena no žurkām, kas bija sevišķi pieķērusies Iblisam, kļuva greizsirdīga un metās viņam pie kakla. Atsprādzis at­pakaļ, Oleadžins neveikli centās noturēt termosu.

-   Nē! Ibliss iekliedzās nedabiski skaļā balsī, un tajā pašā brīdī no džina ķermeņa uzplaiksnīja tāda kā uguns, sadedzinot visas žurkas, un noplaka tikai dažus centi­metrus no Oleadžina. Žurka, kas sekundi iepriekš bija lēkusi Oleadžinam pie kakla, ar dobju būkšķi kūpēdama nokrita uz grīdas kā sakaltušas maizes gabals. Tajā pašā sekundes daļā Ibliss notrausa sadegušās žurkas no sava ķermeņa un, pielēcis kājās, metās apkārt gultai un pē­dējā brīdī noķēra izkritušo termosu, jo Oleadžinam to satvert neizdevās.

-    Skatos, ka tu neesi nekāds sportists,Oleadžin, Ibliss nosmīnēja.

-    Piedodiet, ser, Oleadžins taisnojās. Bet žurka. Tā gandrīz man iekoda.

-   Manuprāt, par gaumi nav jātaisnojas, Ibliss teica, satraukti uzlūkodams termosu. Pa istabas marmora grīdu viņš piegāja pie siltuma mērierīces, kas atradās virs dzērienu skapja, un, nolicis termosu zem karstumjutīgas lēcas, objektīvā ieraudzīja divas tumši sarkanas aprises, kas kustējās šurp un turp.