Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Mazi bērni ir dīvaina izskata būtnes, Nimrods piebilda. Es gribu teikt, tie visai stipri atgādina dzīv­niekus, vai ne?

Apmeklēdams Ņujorku, lai redzētu jaundzimušos māsasdēlu un māsasmeitu Džonu un Filipu Gontus, viņš slimnīcas gultiņā vēroja dvīņus gandrīz vai ar šausmām. Nimrodam nepatika zīdaiņi lielā mērā tāpēc, ka viņš pārāk labi atcerējās visas tās netīrīgās, neizbēgamās šausmas, kad pats bija zīdainis. Tā tas bieži gadās pie­augušiem džiniem, jo daudzi skaidri atceras visu to, kas ar viņiem jebkad noticis, un nekādi nespēj aizmirst. Un tas ir savādi, vai ne? Gandrīz visi no tiem pamanās izskatīties pēc Vinstona Cērčila. Vai Benito Musolīni. Tie vienmēr ir apslapinājušies un bļaurīgi. Nemaz nerunājot par neremdināmo tieksmi allaž atrasties uz­manības centrā.

Nimroda māsa Leila, kas arī bija džine, stīvi sēdēja savā slimnīcas gultā, aizkaitināta klausīdamās brāļa ne­taktiskajos komentāros. Pa to laiku dvīņi, juzdami sava tēvoča smalko nepatiku, sāka vienā balsī skaļi ņaudēt kā izsalkušu kaķu pāris.

-   Un vēl dvīņi! Nimrods piebilda, mēģinādams pār­kliegt troksni. Tāda sodība tev, mana mīļā. Skatoties uz šiem diviem mazajiem nejēgām, es gluži vai sāku ticēt leģendai par Romas dibināšanu. Kā dvīņi Romuls un Rems tika ielikti silē un iemesti Tibras upē, no ku­rienes tos izglāba vilku māte un dzenis. Jā, nudien, abi knauķi diezgan skaļi bliež pa ausīm. Paskat, kā viņi vicina rokas, gluži kā divi pusvārīti omāri.

-    Vai tev bija vēl kas cits sakāms? Leila, pacietīgi smaidīdama, apvaicājās. Vai arī tu mēroji garo ceļu no Londonas, tikai lai veltītu rupjības maniem bērniem?

-    Rupjības? Es? Nedomāju vis, Nimrods protestēja un paņēma kurpju kasti no grīdas. Kā vienīgais tēvocis esmu atvedis tradicionālo džinu dāvanu kārtīgu eļļas lampu. Katram savu. Ievēro, nevis tos alvas draņķus no

V —

Malaizijas. Sīs ir no tīra sudraba. īsta manta. No Osmaņu impērijas. Tām interjeru bagātīgi izdaiļojis tavs padevīgais kalps.

-   Tu tās vari vest atpakaļ, Leila teica. Mani bērni netiks audzināti kā džini, bet gan kā cilvēki.

-    Aizdedzini manu lampu, Leila, viņš bija neiz­pratnē. Ko tu ar to gribi teikt?

-    Tieši to, ko es saku, Leila paskaidroja. Viņu tēvs ir cilvēks. Kāpēc gan ne?

-    Turklāt ļoti patīkams cilvēks, Nimrods papildi­nāja. Bet šie bērni nav un nekad nevarēs būt laicīgie. Tu to zini.

-    Es būtu pateicīga, ja tu nelietotu šo vārdu, Leila iebilda.

-   Laicīgie? Nimrods iesaucās. Kāpēc ne? Cilvēki ir tieši tādi, mana mīļā. Nav iespējams izvairīties no fakta, ka džina spēks var tikt nodots tālāk vienīgi no mātes. Kaut kad nākotnē visticamāk, pēc desmit vai divpa­dsmit gadiem, kad viņiem izšķilsies gudrības zobi, tev un Edvardam nāksies skatīties patiesībai acīs un atzīt, kas dvīņi īstenībā ir. Viņi ir lampas bērni, Leila.

-   Es būtu pateicīga, ja tu to aizmirstu, Leila sacīja,

-    un liktu mūs mierā. Uz visiem laikiem. Nevēlos ne­kādu saskari ar džiniem. To skaitā ar tevi, brāl.

-    Labi, Nimrods piekrita, juzdamies dziļi sāpināts.

-    Tu vari liegt bērnam saskari ar citiem džiniem, bet nevari liegt džinam mājot bērnā.

Tajā pašā dienā Nimrods aizlidoja atpakaļ uz Lon­donu.

Pēc neilga laika kopš atgriešanās no Ņujorkas viņš sēdēja velvētajā pagrabā, tīstīdams avīzēs abas Osmaņu impērijas sudraba eļļas lampas, ko bija gribējis dāvināt Džonam un Filipai, kad durvīs parādījās viņa vienrocis sulainis Grounins.

-   Vestibilā ir kāda persona, ser, viņš paziņoja, izru­nādams vārdu "persona" tā, kā cits sulainis būtu tei­cis "cūka" vai "hiēna". — Viņš steidzami vēlas ar jums runāt.

-   Vai šai personai ir vārds?

-    Man ir diezgan grūti to pateikt, ser.

-    Kāpēc? Vai esi norijis mēli, Grounin?

-    To es negribēju teikt, ser. Saprotiet, viņa vārdu ir mazliet grūti izrunāt.

-    Pamēģini.

-    Labi, ser. Grounins savāca vienkopus domas, lū­pas un mēli un tad teica: Doktors Ručira Varnakulasurija.

-   Jā, es saprotu, ko tu gribi teikt, Grou-nin. Tas nu­dien ir grūti izrunājams vārds. Vai tev ir kāda nojausma, ķo viņš grib?

-   Viņš skaidri neteica, ko vēlas, ser. Vienīgi to, ka tas esot svarīgākais nacionālās drošības jautājums. Tāpat viņš teica, ka jūs esot pazinis viņa tēvu faķīru Muruganu.

-    Tad ieved viņu bibliotēkā, Grounin.

-    Jā, ser, Grounins atsaucās un, klusi murminā­dams, nozuda.

Nimrods abas eļļas lampas ieslēdza velvē un tad de­vās satikt savu viesi. Daktera nelaiķis tēvs kādreiz bija slavens indiešu svētais vīrs un Nimroda paziņa. Par zīmi savai dievbijībai un lielajam svētumam, faķīrs Murugans desmit gadus no savas dzīves bija pavadījis, sē­dēdams uz garas kārts ar astoņiem krūtīs un mugurā iedurtiem dunčiem. Kaut ko līdzīgu svētie vīri darīja tādās vietās kā Indija. Nimrods nekad nebija sapratis, kāpēc, vienīgi to, ka tas viņus kaut kādā nožēlojamā veidā, šķiet, padarīja laimīgus, un Nimrods nekad nebija jaucies citu cilvēku priekšstatos par laimi.