Labas zīmes

Katru vakaru viņš lasīja tēva avīzi, taču pasaules prozaiskā ikdiena nespēja sacensties ar Ādama izskaidrojumiem.

- Varu saderēt, ka viņi šobrīd ir tur, pazemē, - it kā nebūtu dzirdējis, Ādams turpināja. - Visapkārt un visur. Sēž pazemē un klausās.

VIŅI saskatījās.

- Ja mēs ātri raktu lejup... - Braiens iesāka.

Pipars kā jau apķērīgāka novaidējās.

- Kāda velna pēc tu pateici skaļi? - Ādams pārmeta.

- Nu gan baigi šos pārsteigsim, kad tu par visu izbļausties. Domāju rakt, bet tu tikko viņus brīdināji!

- Šaubos gan, vai viņi līdz šejienei ātrākās, - Vensli-deils pārliecināti teica. - Tas būtu muļķīgi. No šejienes līdz Tibetai taču tūkstošiem kilometru!

- Kā tad. Kā tad. Tu laikam esi gudrāks par Blavatskas kundzi? - Ādams pavīpsnāja.

- Personīgi es tibetiešu vietā, - Venslideils uzsvēra katru vārdu, - raktu taisni uz tukšo dobumu centrā, tur iekšā apietu apkārt un beigās raktu uz to pusi, kur gribu nokļūt.

Visi dziļdomīgi pieklusa.

- Jāatzīst, ka tas ir jēdzīgāk par tuneļiem, - Pipars paziņoja.

- Nūja, droši vien viņi tā arī dara, - Ādams pamāja.

- Protams, kaut ko tik vienkāršu viņiem vajadzēja iedomāties.

Braiens sapņaini lūkojās debesīs, ar pirkstu urbinādams ausi.

- Tas nu gan ir savādi, - viņš teica. - Visu dzīvi skolā kaut ko mācies, bet par Bermudu trīsstūri un senajiem valdniekiem, kas dzīvo Zemes dzīlēs, neviens nestāsta. Kāpēc mums jākaļ garlaicīgi priekšmeti, ja varētu mācīties tik interesantas lietas? To gan es gribētu zināt.

Visi vienbalsīgi piekrita.

Pēc tam VIŅI atkal spēlēja Čārlzu Fortu, Atlantldu un Tibetas senos valdniekus, vienīgi tibetieši iebilda, ka mistisko seno lāzeru izmantošana esot krāpšanās.

savulaik raganu meklētAjus cienīja, bet tas neturpinājās pārāk ilgi.

Septiņpadsmitajā gadsimtā raganu meklēšanas ģenerālis Metjū Hopkinss tvarstīja raganas Anglijas austrumu daļā, pieprasīdams no katras pilsētas un ciema deviņus pensus par vienu raganu.

Taču tik gludi nemaz negāja, jo raganu meklētājiem nemaksāja par stundām. Dažs labs, nedēļu pārbaudījis vietējās vecenes un neko neatradis, ziņoja birģermeistaram, ka nevienai neesot raganas spicās cepures, bet par atbildi saņēma sirsnīgu paldies, zupas bļodu un izteiksmīgu uz redzēšanos.

Tāpēc, lai gūtu kārtīgu peļņu, Hopkinsam vajadzēja atrast tiešām daudz raganu. Beigās viņš, maigi izsakoties, zaudēja popularitāti ciematu padomēs un pats tika pakārts kā burvis kādā Austrumanglijas ciemā, kur saprata, ka var samazināt izdevumus, iztiekot bez starpniekiem.

Valda vispārējs uzskats, ka Hopkinss bija pēdējais raganu meklēšanas ģenerālis.

Visā visumā tā ir taisnība. Varbūt citādi, nekā jūs iedomājāties, un tomēr. Raganu meklēšanas armija turpināja maršu, tikai mazliet klusāk.

Mūsdienās īstu raganu meklēšanas ģenerāļu vairs nav.

Nav pat raganu meklēšanas pulkvežu, majoru, kapteiņu, pat ne leitnantu (pēdējais gāja bojā 1933. gadā, gribēdams kārtīgāk aplūkot, viņaprāt, izvirtušu, samaitātu sātanistu sabatu, kas patiesībā bija Katerhamas un Vait-līfas tirgotāju asociāciju gada svinības ar dejām).

Tomēr raganu meklēšanas seržants vēl ir.

Tāpat ari raganu meklēšanas ierindnieks. Viņu sauc Ņūtons Pulsifers.

Ņūtona karjera sākās ar sludinājumu laikrakstā Gazette (starp pārdodamu ledusskapi un ne tīršķirnes dalmācieša kucēniem).

PIEVIENOJIES PROFESIONĀĻIEM!

MEKLĒJAM PALĪGU UZ NEPILNU SLODZI CĪŅAI PRET TUMSAS SPĒKIEM. PIEDĀVĀJAM FORMASTĒRPU UN APMĀCĪBU. GARANTĒJAM PROFESIONĀLU IZAUGSMI.

ESI VĪRS!

Pusdienu pārtraukumā Ņūtons piezvanīja uz telefona numuru, kas bija norādīts sludinājuma beigās. Klausuli pacēla sieviete.

- Hallo, - viņš piesardzīgi iesāka, - es sakarā ar jūsu sludinājumu.

- Kuru, mīlīt?

- Nu to, kas avīzē.

- Skaidrs, mīļais. Misis Treisija Paceļ Plīvuru katru pēcpusdienu, izņemot ceturtdienas. Laipni aicinām grupas. Kad gribēsi sākt Pētīt Noslēpumus, mīlīt?

Ņūtons vilcinājās.

- Sludinājums aicināja pievienoties profesionāļiem, -viņš teica. - Par misis Treisiju tur nekā nebija.

-Tad jau jums vajadzīgs misters Šedvels. Mirklīti uzgaidiet, paskatīšos, vai viņš nav izgājis.

Vēlāk, kad Ņūtons jau bija pazīstams ar misis Treisiju, viņš uzzināja, ka otrajā sludinājumā tajā pašā avīzē misis Treisija katru dienu noteiktā laikā, izņemot ceturtdienas, piedāvā intīmo masāžu un stingras disciplīnas stundas. Kādā telefona būdā bija ari trešais sludinājums. Kad Ņūtons painteresējās par to, viņa atbildēja: Tas attiecas uz ceturtdienām.

Tagad klausulē bija dzirdama kāju dipoņa uz grīdas dēļiem, skaļš kāss, un tad nodunēja balss veca lietusmēteļa krāsā:

-Jā?

- Es redzēju jūsu sludinājumu. Jūs aicināt pievienoties profesionāļiem. Gribētu uzzināt ko vairāk...

- Jā, daudzi gribētu zināt vairāk, un daudzi... - balss daudznozīmīgi pieklusa un tad atkal uzsprāga visā skaļumā, - gribētu neko NEZINĀT.

- Skaidrs, - Ņūtons nopīkstējās.

- Kā tevi godāt, puis?

- Ņūtons. Ņūtons Pulsifers.