tad ierodas valdības ierēdņi un pierunā cilvēkam pilnu galvu, - Ādams atkal iejutās lomā, - melnā limuzīnā. Amerikā jau tā notiek visu laiku.
Visi zinoši pamāja. Vismaz par to neviens nešaubījās. Amerika taču bija vieta, kur labie cilvēki nokļuva pēc nāves. Tāpēc nebija grūti noticēt, ka tur viss iespējams.
- Varbūt tāpēc tur mūždien uz ielām veidojas korķi, -Ādams turpināja. - Tos rada vīri ar melnām mašīnām, kas braukā apkārt un iestāsta tautai, ka tādu NLO nemaz nav. Ja cilvēks nepadodas, piesola Nelaimes Gadījumu.
- Varbūt nāvi zem lielas, melnas mašīnas, - Braiens secināja, plēsdams no netīrā ceļgala kreveli, un tad moži piebilda: - Ziniet, brālēns man stāstīja, ka Amerikas veikalos ir trīsdesmit deviņas saldējuma šķirnes.
Tas uz brīdi apklusināja pat Ādamu.
- Trīsdesmit deviņu saldējuma šķirņu nemaz nav, -Pipars apšaubīja, - visā pasaulē nav, kur nu vēl Amerikā!
-Ja sajauktu, varētu būt, - Venslideils samirkšķināja zem brillēm acis. - Piemēram, zemeņu un... šokolādes. Šokolādes un... vaniļas.
Brīdi padomājis par angļu gāršām, viņš nedroši piebilda:
- Zemeņu-vaniļas-šokolādes saldējums.
- Jā, un vēl ir Atlantīda, - Ādams skaļi pateica.
Visi pievērsa uzmanību viņam. Atlantīda VIŅIEM patika. Jūrā nogrimušas pilsētas - tas bija tieši viņu lauciņš. Visi trīs uzmanīgi klausījās kārtējos jaunumus par piramīdām, dīvainiem priesteriem un seniem noslēpumiem.
- Tas viss notika pēkšņi vai pakāpeniski? - Braiens painteresējās.
- Var teikt, ka gan ātri, gan lēni, - Ādams atbildēja, - daudzi paguva aizbraukt laivās uz citām valstīm un iemācīt tām matemātiku, angļu valodu, vēsturi un visu pārējo.
- Nesaprotu, kas tur tik īpašs, - Pipars izmeta.
- Kad tā sala grima, tad gan noteikti bija jautri, - Braiens domigi sacīja, atcerēdamies reiz piedzīvotos plūdus Tedfīldā. - Pienu un avīzes piegādā ar laivām, uz skolu nevienam nav jāiet.
-Ja es dzīvotu Atlantīdā, tad gan paliktu uz vietas, -Venslideils paziņoja, izsaukdams nievājošus smieklus, tomēr, neraugoties ne uz ko, turpināja: - Vienīgi vajadzētu akvalangu, neko vairāk. Jā, vēl arī aiznaglot visus logus un ielaist mājā gaisu. Tas būtu vienreizēji.
Ādams to uztvēra ar ledainu smaidu, kas tika rezervēts katram, kurš iedomājās labu ideju izteikt ātrāk par viņu pašu.
- Droši vien tā varēja gan, - viņš negribīgi atzina.
- Pēc tam, kad visi skolotāji laivās aizbrauca. Varbūt pārējie palika un nogrima.
- Nevajadzētu mazgāties, - piebilda Braiens, kuram vecāki lika mazgāties daudz biežāk, nekā, viņaprāt, bija veselīgi. Un labuma no tā nebija nekāda. Braienam piemita kaut kāda īpaša iedzimta netīrība.
- Viss tāpat būtu tīrs. Dārzā varētu audzēt ūdenszāles, medīt haizivis. Turēt mājās astoņkājus un tā tālāk. Nevajadzētu vairs mācīties, jo viņi taču tika vaļā no skolotājiem.
- Iespējams, ka tur vēl kāds palicis, - Pipars prātoja.
Visi iedomājās Atlantīdas iedzīvotājus plīvojošās, mistiskās drānās un zelta zivtiņas, kas līksmi peld putojošā okeāna dzīlēs.
- Forši, - Pipars izdvesa, paužot visu jūtas.
- Bet ko mēs tagad darīsim? - Braiens pajautāja.
- Laiks mazliet noskaidrojies.
Beigās VIŅI sāka spēlēt Čārlzu Fortu un viņa Atklājumus. Proti, viens no VIŅIEM staigāja riņķī ar salauztu lietussargu, bet pārējie gādāja par varžu lietu, pareizāk sakot, vardes lietu. Vairāk jau dīķi neatradās. Varde jau bija paveca un pazīstama un pacieta VIŅU interesi - tā bija maksa par dīķi, kurā nebija ne ūdensvistu, ne līdaku. Labsirdīgā pacietība beigās gan izsīka, un varde rada patvērumu vecā caurulē, par kuru VIŅI līdz šim nebija nojautuši.
Pēc tam VIŅI devās uz mājām paēst.
Ādams ar rīta cēlienu bija apmierināts. Viņš jau no sākta gala
Taču Ūdensvīra laikmeta notikumi nebija fantāzija. Pieaugušie bija par to sarakstījuši ne vienu vien grāmatu
Pasaule bija pilna ar brīnumiem, un Ādams atradās to vidū.
Aši notiesājis lenču, viņš devās uz savu istabu. Daži
kakao bija pārvērties stingā, brūnā masā, kas piepildīja pusi tases.
Zināmas aprindas bija gadsimtiem ilgi centušās izlobīt jēgu Agneses Nateres pravietojumos. Visā visumā tie bija ļoti inteliģenti cilvēki. Vissekmīgākā bija Anatēma Divaisa, kas ģenētiski Agnesei bija vistuvākā. Tomēr līdz šim neviens no pētniekiem nebija eņģelis.