Labas zīmes

- Kas tas par Velvet Underground? - viņš pajautāja.

- Tev nepatiks, - Kroulijs brīdināja.

- Ai, - eņģelis nevērīgi pamāja, - bī-bops.

- Zini, Azirafal, ja miljons cilvēkiem lūgtu raksturot moderno mūziku, neviens neteiktu bībopsl - velns nopūtās.

- Rau, te ir kas labāks. Čaikovskis, - Azirafals ielika kaseti atskaņotājā.

- Tev neies pie sirds, - Kroulijs nopūtās, - mētājas te jau vairāk nekā divas nedēļas.

Braucot garām Hītrovai, automašīnā sāka dunēt smagi ritmi.

Azirafals sarauca pieri.

- Es nezinu šo gabalu. Kas tas ir? - viņš jautāja. -Čaikovskis. Another One Bites the Dust, - Kroulijs

paskaidroja un, braucot garām Slauai, aizvēra acis.

Šķērsojot aizmigušo Čilternsu, viņi pavadīja laiku, klausoties Viljama Bērda We Are the Champions un Bēthovena I Want To Break Free. Tomēr nekas nebija labāks par Vona Viljamsa Fat-Bottomed Girls¹.

mēdz teikt, ka velniem ir visskaistākie meldiņi.

Visā visumā jā. Taču vislabākie horeogrāfi ir debesīs.

rietumu pusē pletās Oksfordšīras līdzenums, kurā izklaidus mirdzēja gaismas, iezīmējot pa pusei aizmigušus ciemus. Godīgi brīvzemnieki tur devās pie miera pēc garas darbdienas, kurā rediģēja rakstus, piedāvāja finanšu konsultācijas vai veidoja datorprogrammas.

Tālāk, kalnā, spīdēja tādi kā jāņtārpiņi.

Visbaisākais divdesmitā gadsimta simbols ir teodolīts². Uzstādīts klajā laukā, tas ziņo, ka sāksies tā Ceļa Papla-

Ilnāšana, gar kuru tiks būvētas divsimt ģimenes mājas, dabiski iekļaudamās ainavā.

Pēc tam parādās izpildes projekts.

Taču pat apzinīgākais mērnieks pusnaktī neko nemēra. Lai nu kā, bet teodolīts tur stāvēja, ar visām trim kājām dziļi iegrimis kūdrā. Ne pārāk daudziem teodolītiem redzē-siet augšmalā iespraustu lazdas zariņu, kristāla svārstus Un uz kājām iegravētas ķeltu rūnas.

Viegla brāzma purināja apmetni ap kalsnu augumu, kas regulēja ierīci. Apmetnis izskatījās smags, ūdensnecaurlaidīgs, ar siltu oderi.

Lielākajā daļā grāmatu par burvestībām teikts, ka raganas strādā kailas. Tas tāpēc, ka vairums šo grāmatu autoru ir vīrieši.

Jaunās sievietes vārds bija Anatēma Divaisa. Nevarētu teikt, ka viņa būtu satriecoši skaista. Sejas panti, ņemot katru atsevišķi, bija ārkārtīgi glīti, taču visā visumā šķita, ka tie salikti kopā no noliktavas steigā, kā pagadās. Viņas seju, iespējams, vislabāk raksturotu vārds pievilcīga, bet lietpratēji piebilstu žirgta, lai gan tāds apzīmējums vairāk atbilst piecdesmito gadu leksikai un tāpēc droši vien l/paliks.

Jaunām sievietēm tumšā naktī nevajadzētu staigāt vienām pat Oksfordšīrā. Taču jebkurš klaiņojošs maniaks, kas uzrunātu Anatēmu, zaudētu vairāk nekā tikai valodu. Viņa taču bija ragana. Tā kā raganas ir visumā saprātīgas, Anatēma daudz neticēja aizsargājošiem amuletiem un burvju vārdiem, vairāk paļaudamās uz pēdu garu maizes nazi, kuru nēsāja aiz jostas.

Ieskatījusies binoklī, Anatēma pieregulēja vēl.

Darbodamās viņa klusi murmināja.

Visai raksturīgi mērniekiem. Viņi murmina apmēr tā: Drīz mums būs papildceļš, nepagūs pat gailis nodziedāt. Trīs komā pieci metri, plus vai mīnus par mata tiesu.

Taču Anatēma bubināja kaut ko pavisam citu:

- Tumša nakts/mēness spožs, austrumi no dienvidiem/ rietumi no dienvidrietumiem... rietumi, dienvidrietumi... rokā būs...

Paņēmusi apkaimes ģeodēzisko karti, viņa to atlocīja un paturēja luktura gaismā, tad ar caurspīdīgu lineālu un zīmuli uzmanīgi ievilka kartē līniju, kas krustojās ar otru līniju.

Anatēma smaidīja. Ne jau priecādamās, bet gandarīta par labi paveiktu smalku darbu.

Izjaukusi dīvaino teodolītu, viņa piesprādzēja to uz melna divriteņa bagāžnieka, kas bija atsliets pret dzīvžogu. Pārliecinājusies, ka Grāmata ir vietā, Anatēma stūmās projām pa dūmakā tīto pļavu.

Velosipēds bija senatnīgs, rāmis acīmredzot izgatavots no caurulītēm. Daudz vecāks par trīspakāpju dzinēju, bet, iespējams, mazliet jaunāks par riteni.

Taču gandrīz viss ceļš līdz ciemam veda lejup. Vējš purināja Anatēmas matus un piepūta apmetni kā buru. Krava uz riteņiem lēnām uzņēma ātrumu. Gaiss bija silts. Labi gan, ka šajā nakts laikā nav dzīvas satiksmes.

bentley dzinējs atdziestot nopīkstējās. Kroulijs savukārt iekarsa.

- Tu teici, ka redzēji virziena rādītāju, - viņš pārmeta eņģelim.

- Mēs aizšāvāmies garām pārāk ātri. Tomēr es domāju, ka tu te jau esi bijis.

- Pirms vienpadsmit gadiem!

Nosviedis karti uz aizmugures sēdekļa, Kroulijs atkal «aka darbināt dzinēju.

- Varbūt kādam pajautāt? - Azirafals ierosināja.

- Kā tad! Apstāsimies un prasīsim pirmajam pretimnācējam, kurš nakts vidū noteikti ies pa ceļu!

Dzinējs pēkšņi atdzīvojās, un auto rēkdams metās uz ceļa, gar kura malām auga dižskābarži.

- Neparasta vieta, - Azirafals secināja. - Vai tu nejūti?

- Ko tad?

¹ - Apturi uz bridi!

Bentley apstājās.

- Savādi, - eņģelis murmināja, - jūtu tādus kā viļņus

ar...