Labas zīmes

- Iespējams, par pasaules galu, - Anatēma paskaidroja. - Vai neredzēji auras?

- Šķiet, ne, - Ņūtons atzinās.

- Tiešām pretīgas.

-Jā?

- Konkrētāk, negatīvas.

-Jā?

- Kā melni caurumi.

- Un tas ir slikti, vai ne?

-Jā-

Anatēma nikni pētīja metāla skapīšu rindas. Vienreiz par visām reizēm vairs nebija nekādi joki, bet pa īstam: mašinērija, kas grasījās iznīdēt planētu - vismaz to, kas atrodas divu metru dziļumā un augšup līdz ozona slānim, -nedarbojās saskaņā ar pieņēmumiem. Nekur neredzēja lielas, sarkanas tvertnes ar mirgojošām gaismām, tāpat ari dzeloņdrātis, kas aicināt aicina tās pārgriezt. Nebija aizdomīgi lielu ekrānu ar metronomu, kas skaita līdz nullei un kuru pēdējā mirklī var apturēt. Tikai metāla skapīši, pamatīgi, smagi, izturīgi pret pēdējās minūtes varoņiem.

- Kas galu galā notiek? - Anatēma jautāja. - Viņi taču kaut ko pastrādāja, vai ne?

- Kazi varam šo to atvienot, izslēgt? - Ņūtons izmisīgi sacīja. - Ja labi pameklētu, noteikti atrastu slēdzi.

- Tādos gadījumos viss ir kārtīgi nobloķēts. Neesi tik naivs! Domāju, ka tu šajos jautājumos kaut ko sajēdz.

Ņūtons izmisīgi pamāja. Jā, ar elektronikas pamatiem te nepietiks. Tomēr viņš pameta skatienu aiz skapīša, cerēdams kaut ko atrast.

- Globālais sakaru tīkls, - Ņūtons murmināja. - Ar to var praktiski visu. Regulēt elektrības jaudu, pievienoties satelītiem. Pilnīgi visu. Varētu zzzīp... dot pretsparu, zzap... ak, ja vien, au...

- Kā tev tur veicas?

Ņūtons sūkāja pirkstus. Nekā līdzīga tranzistoram te nebija. Aptinis plaukstu ar kabatlakatu, viņš atvienoja vairākus blokus.

Savulaik elektronikas žurnāls, kuru Ņūtons abonēja, joka pēc bija nodrukājis shēmu, kas nekādā gadījumā nedarbojās. Beigās autors dzēlīgi piebilda, ka lai nu ko, bet jebkurš amatieris tādu sistēmu varot samontēt un būt drošs, ka tā darbojas tad, ja nedarbojas. Ķēdē bija otrādi saliktas diodes, ačgārni ievietots tranzistors un nosēdusies baterija. Ņūtons samontēja un, ko domā, uztvēra Maskavas radio. Viņš uzrakstīja žurnālam sūdzību, bet atbildi nesaņēma.

- Tiešām nezinu, vai no manas darbošanās būs jēga, -viņš tagad teica.

- Džeimss Bonds parasti vienkārši visu atskrūvē, -Anatēma atbildēja.

- Ne jau tikai atskrūvē, - Ņūtonam jau sāka apnikt, - turklāt es neesmu... zzip... Džeimss Bonds. Ja būtu, sliktie zēni parādītu man visas meganāves sviras un pateiktu, velns parāvis, kā tās darbojas, vai ne? Žvīks! Taču dzīvē tā nav. Nudien nesaprotu, kas te notiek, un es nespēju to apturēt.

pie apvāršņa biezēja mākoņi. Debesis virs galvas vēl bija skaidras, vienīgi gaisā virmoja viegla vēsma. Tomēr gaiss šķita neparasts, tāds kā kristalizējies, un, pagriežot galvu, varēja redzēt jaunas šķautnes. Gaiss dzirksteļoja. Lai to aprakstītu, varētu ienākt prātā vārds pārpildīts - pārpildīts ar nereālām lietām, kas gaida īsto brīdi, lai materializētos.

Ādams pacēla acis augšup. Virs viņa galvas bija caurspīdīgs gaiss, bet arī Debesu un Elles karapulki, kas stiepās līdz bezgalībai, spārna gals pie spārna gala. Ja ieskatījies ciešāk ar ievingrinātu aci, varēji manīt atšķirību.

Klusums turēja dūrē pasauli kā burbuli.

Ēkas durvis atsprāga, un Četri iznāca laukā. Nu jau trīs no viņiem neizskatījās pēc cilvēkiem, bet drīzāk pēc cilvēkveida figūrām, kas piepildītas ar viņu būtību. Nāve tiem blakus izskatījās pavisam vienkārši. Platais ādas mētelis un tumšā ķivere ar sejsegu bija pārvērtusies apmetnī ar kapuci, bet tās bija tikai detaļas, jo skelets, pat staigājošs, izskatās pēc cilvēka, un ikvienā dzīvā būtnē kaut kādā ziņā slēpjas nāve.

- Galvenais jau ir tas, - Ādams nobēra, - ka viņi nav reāli, drīzāk jau tādi kā nakts murgi.

- Bet mēs taču neguļam, - Pipars iebilda.

Suns smilkstēdams lūkoja paslēpties aiz Saimnieka muguras.

-Viens no viņiem laikam tūlīt izšķīdīs, - Braiens pamāja uz kustīgo Piesārņojuma augumu, ja to vēl tā varēja saukt.

- Pats redzi, - Ādams uzmundrinoši sacīja, - tāds nevar būt reāls, pareizi? Tas taču ir pilnīgi skaidrs. Kaut ko tādu nevar saukt par reālu.

Četri apstājās dažu metru attālumā no VIŅIEM.

DARBS GALĀ.

Nāve pieliecās uz priekšu un uzmeta bezacu skatienu Ādamam. Grūti pateikt, vai viņš bija pārsteigts.

-Jā, - Ādams atbildēja, - bet es to nemaz negribēju. Nevienam nelūdzu, lai kāds to dara.

Nāve pievērsās trīs kolēģiem, tad atkal Ādamam.

Viņiem aiz muguras slīdēdams apstājās džips. Neviens nelikās par to ne zinis.

NESAPROTU, Nāve teica, TAVAS DZĪVES SŪTĪBA TAČU IR PASAULES GALS. TĀ STĀV RAKSTĪTS.

- Bet es nesaprotu, kāpēc kādam kaut kas tāds bija jāraksta, - Ādams mierīgi atbildēja. - Pasaule ir pilna ar brīnumiem, un es visus vēl neesmu atklājis, tāpēc nevēlos, lai kāds radītu jukas un visu iznīcinātu. Varat mierīgi doties projām.

(Tas ir viņš, mister Šedvel, teica Azirafals šaubpilnā balsī, tas, kurš sporta krekliņā...)

Nāve nenovērsa skatienu no Ādama.

- Tu... esi... mūsējais, - Karš nošņāca caur zobiem, kas atgādināja skaistas lodes.