KF aģents

- Es arī tā domāju, - Andrejs piekrita. - Viņš ir noraizējies, gaida visurgājēja atgriešanos. Viņš nezina, kā tas viss beigsies. Ja neizdodas, viņam labāk, lai mēs neko nenojaušam. Ja grūti, labāk zināt, ko mēs darīsim. Vai pat…

- Kas?

Andrejs pasmaidīja.

- Vai pat palīdzēt mums, mudinot mūs uz drosmīgu rīcību. Kā draugs un sabiedrotais.

- Nesapratu.

Ko mēs no viņa sagaidām?

- Nelietību.

- Jūs kļūdāties, mans dārgais doktor. Mēs no viņa gaidām palīdzību. Mums nav ne jausmas, kas viņš patiesībā ir un kāda ir viņa loma šajā stāstā. Tātad, mēs tagad nervozējam nenoteiktībā un nepacietībā. Pārdomājam, kur pielikt rokas, kā atgriezt nozagto kuģi Kosmoflotei, kā palikt dzīviem.

- Bet tagad viņš būs rūgti vīlies, - sacīja doktors, paredzot nodevēja atmaskošanu. — Ja atļausiet, es pats viņam visu izstāstīšu.

- Neļaušu nekādā gadījumā, - Andrejs stingri iebilda.

- Jūs viņam neteiksiet?

- Zināšanas ir visvērtīgākais Visumā. Slepenas zināšanas ir viena no kara pamatvērtībām, mans dārgais doktor. Jo mazāk viņš zinās, jo vairāk mēs zināsim, jo ​​izdevīgāka būs mūsu pozīcija.

- Es jums nepiekrītu, - doktors sašutis iebilda. - Un domāju, ka spēlēt paslēpes ar šiem radījumiem ir zem mūsu cieņas. Ar slepkavām. Mēs varam saglabāt savu cilvēcisko cieņu, tikai būdami pilnīgi patiesi. Pretējā gadījumā mēs nolaižamies līdz viņu līmenim. Un pārstājam būt paši.

- Atvainojiet, es esmu dienestā, - Andrejs atbildēja. – Man jāizglābj Kosmosa flotes īpašums un cilvēku dzīvības. Ja šim nolūkam man ir jāpiekrīt pagaidu aliansei ar velnu, es, diemžēl, tai piekritīšu. Galu galā es neesmu tāds varonis kā jūs.

Doktors Andreja vārdos saklausīja izsmieklu. Nevienam nepatīk, kad par viņu smejas.

- Man nepatīk šāds cinisms, - sacīja doktors.

- Nevaru jums pavēlēt, - Andrejs teica. - Bet  vēršos pie jūsu saprāta. Varbūt mana, jūsu acīs apkaunojošā, alianse ar DrokU palīdzēs mums iegūt zināmu pārvietošanās brīvību pa kuģi. Tas man ir ļoti svarīgi. Man tiešām nepatiktu būt ieslēgtam kajītē kā principiālam tītaram, kam lemts būt par dekorāciju kāda vakariņās...

Un, redzot, ka doktors aizvainojumā nosarkst, Andrejs ātri piebilda:

– Neapvainojieties. Es nedomāju jūs. Vēlos jūsu zināšanai piebilst, ka biju plānojis apprecēties ar meiteni vārdā PetriA. Viņa bija Pe-U iedzimtā. Mūsu piespiedu aizlidošanas dienā viņa tika nogalināta. Šeit ir tie kuri viņu nogalināja.

- Kuri? - doktors jautāja.

- Bet es uzņēmos uz sevi nāvīgu asinsatriebību. Viņas ģimenes vārdā. Ir tāda mežonīga primitīva paraža ...

- Kas viņu nogalināja? Prugs?

- Nē, Prugs bija savā mājā... un tagad tam vairs nav nozīmes.

DrokU ienāca puiciski smaidīdams.

- Draugi, - viņš teica, uzmanīgi aizverot aiz sevis durvis un sākdams spēlēt slepenā drauga lomu, - situācija ir satraucoša, bet ne bezcerīga.

* * *

Gar lauka malām gulēja klaidoņi, gulēja jau ilgu laiku, pieložnāja arvien vairāk, un, kad visi piecēlās un skrēja, likās, ka no dzeltenās zemes, no putekļiem paceļas nobružātu, netīru, mežonīgi rēcošu figūru pulki.

Šajā pūlī lielākā daļa patiešām bija klaidoņi, zagļi, ubagi, kas tika nopirkti ar bezmaksas dzērienu, dažām monētām. Taču pūli organizēja, vadīja un nesa sprāgstvielas apsardzes aģenti. Bet visi bija pārģērbušies pa īstam - lupatās, apbruņoti ar klaidoņu gliemežvākiem, miskastnieku kauliem, kapraču oļiem, zagļu stikla lauskām un laupītāju dunču asmeņiem.

Karavīri, noguruši no nebeidzamās stāvēšanas saulē, karstuma apdullināti, bija apmulsuši un atklāt uguni par vēlu. Viens no viņiem nokrita, sašauts no pūļa, pārējie aizskrēja uz dispečeru telpas ēku.

No VaraijU kalna bija grūti redzēt, kas notiek. Pūta vējš, vējš no simtiem basu kāju sacēla putekļus un uzvirpuļoja virs lauka.

Olsens visu varēja redzēt daudz labāk. Pēc nakts ugunsgrēka viņš bija gandrīz pārliecināts, ka kāds noteikti mēģinās iznīcināt arī šo sakaru staciju. Turklāt viņš bijis pārliecināts, ka šis cilvēks ir viens no tiem, kas zvanīja un ar līdzjūtību interesējies, kā notiek sakaru labošana.

Vējš bija norāvis plastmasas aizkaru, un no augšas bija redzamas figūras, kas strauji tuvojās. Karavīri, atšaudamies, jau skrēja uz dispečeru telpu.

- Ieslēdz aparatūru! - Saliandri kliedza sakarniekam, kurš joprojām kaut ko lodēja shēmā.

- Divas minūtes! - tas atkliedza. - Žan, palīdzi.

Stūrmanis piesteidzās pie viņa.

Paskatījies ārā, Olsens redzēja, ka divi karavīri nometās ceļos vadības telpas ieejas priekšā un mērķēja uz pūli. Varbūt arī kāds nokrita no viņu šāvieniem, kas dobji skanēja pāri laukumam un pazuda klaidoņu kliedzienos, taču tas nepalēnināja kopējo pūļa skrējienu.

Viens no pilotiem atvēra plastmasas aizkaru otrā pusē.

- Viņi jau tuvu! - viņš kliedza.

- Uz augšu! — Olsens no augšas kliedza karavīriem. - Nāciet šurp.

Karavīri sadzirdēja. Viņi saprata, ka Olsenam taisnība. Viņi piecēlās un skrēja uz kāpnēm. Viens no viņiem nokrita. Tad viņš piecēlās un rāpoja uz ieeju. Olsens metās lejā, lai viņam palīdzētu, bet Saliandri viņu aizturēja:

- Nepaspēsiet.

Saliandri bija taisnība - pūlis jau bija panācis un norija karavīru. Pārējie karavīri uzskrēja pa kāpnēm.