KF aģents

Notikumi kosmodromā jau bija kļuvuši zināmi planētas attālākajās pilsētās un izraisīja atšķirīgu reakciju. Bija tie, kas baidījās no Galaktiskā centra atriebības un no tā, ka Centrs aizlidos. Bija tie, kas lepojās ar Pruga BrendijU varoņdarbu. Lai gan oficiālas ziņas nebija, pastāvēja pārliecība, ka Prugs devies tieši uz Ar-A, pie varenajiem gigantiem. Kur gan citur varētu lidot tik augstdzimis vadonis?

Olsens pacietīgi paskaidroja katram zvanītājam, ka darbi tiek pabeigti, pēc tam uzkāpa otrajā stāvā. Izsistie logi bija aizsegti ar plastmasas loksnēm, tur bija smacīgi, bet plāksnes noņemt nebija iespējams, jo vējš uzreiz sapūta putekļu mākoņus.

Piloti bija noguruši – negulējuši nakti un izmisīgi strādājuši. Bet viņi saprata, ka Olsenam ir sliktāk nekā citiem, un mierināja viņu un teica, ka atlicis pavisam maz.

* * *

Virsnieks, kurš pirms trim dienām komandēja militāro transportlīdzekļu rotu un pazuda uzreiz pēc Brāzmas sagrābšanas, naktī tika aizturēts ielejā aiz ezera. Visu rītu viņš klusēja. Dienas laikā sāka ar viņu runāt pats Viņa Varenība. Viņš apsolīja viņam un viņa klanam dzīvību. Pretējā gadījumā viss klans tiks iznīcināts. Un Viņa Varenība nejokoja.

Oficieris paprasīja ūdeni. Viņš bija noguris un gribēja gulēt. Viņš teica, ka izstāstīs visu. Viņš to darīja, baidoties par klana dzīvību.

Viņa Varenība izgāja no telpas, liekot palīgiem turpināt. Viņam pietika ar vienu virsnieka pateikto vārdu - VaraijU.

Tagad bija nepieciešami pierādījumi. Virsnieku, tiklīdz viņš pastāstīs par sazvērestību, ir jānogādā valdības pilī.

Karavīrs atnesa ūdeni un nolika glāzi uz galda. Virsnieks alkatīgi iedzēra malku no glāzes un gandrīz acumirklī nomira. Ģenerālis vēl nebija paspējis pamest kazarmas, kur notika nopratināšana. Karavīrs, kurš atnesis ūdeni, nekavējoties tika notverts. Viņš teica, ka viņam iedevis ūdeni dežurants koridorā. Dežurants bija miris. Zinādams, ar ko tas viss beigsies, viņš indes paliekas ielēja citā glāzē un izdzēra pats.

* * *

Olsens joprojām sēdēja pie telefona. Viņš negribot aizsnaudās, ​​apsēdies uz zema krēsla. Un viņš sāka sapņot patīkamu sapni - smadzenes gribēja sevi mierināt vismaz sapnī. Viņš sapņoja, ka ugunsdzēsēji grābjot pelnus, un tur atraduši viņa manuskriptus neskartus un pat nesaburzītus.

– Olsen! - Saliandri palīgs viņu pasauca, atmetot plastmasas aizkara stūri. - Tu vari pienākt pie mums. Pēc dažām minūtēm mēs pārbaudīsim savu briesmoni.

- Skrienu, - Olsens salēcās.

Un šajā brīdī atkal iezvanījās telefons.

 Tas bija VaraijU.

- Kas jauns?

- Varu jūs iepriecināt, - sacīja konsuls. – Sakari ir. Grūti noticēt, man pašam bija bail tam noticēt, bet viņi sola, ka pēc dažām minūtēm savienojums būs izveidots.

- Apsveicu, - sacīja VaraijU. - Diemžēl es nevarēšu pie jums ierasties, esmu ļoti aizņemts, šeit atklājušies jauni dati ... bet ceru, ka jūs iztiksiet bez manis?

- Protams. Laimīgi. Mēs izdarīsim visu.

VaraijU nerunāja no pilsētas. Viņa automašīna ar telefonu stāvēja sausā mežā divus kilometrus no kosmodroma. Vējā koki purināja ar garām, sausām skujām, un šķita, ka daudzas mazas bungas vēsta par kaujas sākumu.

VaraijU atļāvās vēl vienu minūti atpūsties. Viņš domāja. Laikam jābūt ļoti precīzam. Jo vēlāk viņš sāks izmisīgas darbības, jo mazāk laika atliks līdz Brāzmas atgriešanās brīdim.

VaraijU ļoti gribēja dzīvot. Un ļoti gribēja uzvarēt. Viņš bija spēlētājs. Spēlētājs ar vēsu prātu un stipriem nerviem. Kopš skolas viņš bija uzvarējis katrā spēlē un visos strīdos. Viņš nekad nebija mīlēts – arī kopš skolas, jo nevienam nepatīk cilvēki, kuri uzvar jebkurā strīdā un izvairās no dūru cīņas, dodot priekšroku kādam, lai izkaujas par viņiem. Viņam nepatika arī drošības dienestā, kurā tikko notika izšķirošā gada pārstrukturēšana, kad jaunais, pazemīgais VaraijU ieradās tur kā parasts sargs.

Sargi, kuriem vajadzēja pretoties klanu pulkiem, neuzticamiem un vardarbīgiem, un aizstāt pilsētas sargus, kurus turēja tirgotāji, stabili pārkārtojās. Un tam vajadzēja speciālistus. VaraijU bija ļoti spējīgs jauneklis, un viņam bija tieksme uz sistemātisku domāšanu. Un tāpēc nebija pārsteidzoši, ka tad, kad uz Galaktikas centru stažēties tika nosūtīti praktikanti no dažādām nodaļām, bez četriem dižciltīgajiem virsniekiem no apsardzes tika aizsūtīts arī viens necils virsnieks VaraijU.

Kad viņš pēc trim gadiem atgriezās, izmainījies, nopietns, pat solīds, viņš tika iecelts par vietnieku vienam no kolēģiem zvaigžņu ceļojumā. Tas bija paša premjera radinieks. Priekšniekam VaraijU nepatika, taču viņš bija spiests atzīt viņa spējas. Pamazām sardzes vienībā, kuru faktiski vadīja VaraijU, viņi pierada visos jautājumos griezties pie vietnieka. Nodaļas vadītājs nopirka lielu māju un rīkoja viesību vakarus. Un, kad viņš drīz pārgāja uz godpilnāku dienestu, kaut kā izrādījās, ka cīņā par priekšnieka vietu citi kandidāti tā sastrīdējušies, ka nekas cits neatlika, kā iecelt pazemīgo VaraijU.