KF aģents

— Muļķības, —  aiz starpsienas paziņoja doktors. - Brūss, ja grib, var aiziet. Esmu apkalpes loceklis. Man ir slimnieks.

Viņš norādīja uz reanimācijas durvīm.

- Kad jūs nogalinās, - Droku teica, - slimajam būs vienalga. Arī viņš diez vai paliks dzīvs.

- Es pateicu visu, - doktors atcirta un ātri aizgāja uz hospitāli.

DrokU noplātīja rokas.

- Es darīju visu iespējamo, - viņš teica ar patiesām skumjām balsī. - Jūs arī paliksiet?

- Katram ir sava izpratne par pienākumu,- atbildēja Andrejs. - Es iešu uz savu kajīti.

Viņi izgāja kopā.

DrokU bija tik aizņemts ar savām domām, ka pat nepalūkojās, lai pārbaudītu, kurp dodas Andrejs.

Andrejs uzkavējās pie savas kajītes durvīm. Viņš nogaidīja, kamēr DrokU aiziet tālāk, un tad sekoja. Viņš padevās nepiedodamai, bet neatvairāmai ziņkārībai. Viņš gribēja paskatīties uz Pruga ieguvumu.

* * *

VaraijU pirmais ieraudzīja putekļu mākoni – uz kosmodromu devās kaujas mašīnas. Viņš tikai paskatījās tajā virzienā. Lielākā daļa viņa algotņu karaspēka jau bija pazuduši dispečeru tornī, un kauja tur bija beigusies. Kaujas mašīnām nepaspēt. Katrā ziņā klaidoņi ar prieku izpildīs galveno uzdevumu - sadauzīs šo nolādēto staciju gabalos.

Viņam te nav vairs ko darīt. Un jo tālāk no kosmodroma, kad to pārņems karavīri, jo ​​mierīgāk. Turklāt formāli šobrīd VaraijU spēlē bumbu augsta ranga tirgotāja namā, pie personas, kas ir ārpus aizdomām. VaraijU dubultnieks, kurš viņu nomainīja prombūtnes laikā, tika izvēlēts pietiekami līdzīgs, lai maldinātu gadījuma vērotāju.

VaraijU pavēlēja šoferim doties uz pilsētu. Taču mašīna vēl nebija paspējusi izkustēties, kad VaraijU, skatoties apkārt, sastinga. Viņš to nebija gaidījis. Dispečeru telpai pļaujošā lidojumā tuvojās trīs helikopteri. Tās bija armijas mašīnas. Pirmkārt, VaraijU nebija gaidījis, ka tie tiks atgādāti no galvaspilsētas trīssimt kilometru attālās armijas bāzes. Bet, ja Viņa Varenība pavēlējusi pacelt mašīnas jau no rīta, tad viņš nojauta vai pat zināja par uzbrukumu dispečeru telpai.

Mašīna jau bija atstājusi kalnu, kas to atdalīja no kosmodroma, un VaraijU neredzēja, kā desantnieki uzlēca uz dispečeru telpas jumta un nobloķēja izejas no tās.

VaraijU pavēlēja braukt uz savu patversmi. Alibi ar bumbu spēli šajā situācijā varētu būt naivums.

* * *

Desantniekiem izdevās ielauzties dispečeru telpā tieši tajā brīdī, kad klaidoņu pūlis pievarēja pēdējos aizstāvjus un ar vardarbīgu satraukumu metās sadauzīt staciju. Tas, iespējams, izglāba pilotus un karavīrus, vismaz tik ļoti aizkavēja viņu nāvi, ka desantnieki paspēja sasniegt dispečeru telpu un novērst VaraijU klaidoņu un aģentu uzmanību.

Olsens, iespiedies kaktā, mēģinot noslaucīt no pārgrieztās pieres uz acīm līstošās asinis, uztvēra to kā murga turpinājumu. Desantnieki bija ģērbušies spilgti oranžos kamzoļos, īsos zilos svārkos un garos baltos zābakos. Virs kamzoļiem bija uzvilktas zelta ķiveres, un smailajām ķiverēm bija mazi vizieri, kas aizsedza tikai pieri un acis. Un, kad viņi, šajos papagailiskajos apģērbos, kā velni, kā bruņinieki,  vienlaikus no visām pusēm uzbruka, Olsens, aizmirsdams, ka viņam burtiski pielikts pie krūtīm laupītāja nazis, uzkliedza:

– Slava RaseņjU klanam, kas nāk palīgā tiem, kas cieš no vardarbības! - kas bija precīzs citāts no vecās leģendas "RaseņjU un alkatības dēmoni".

Gūsta jēdziens uz planētas Pe-U vēl nebija iesakņojies. Klaidoņi, kuru skaits ievērojami pārsniedza desantniekus, to labi apzinājās. Un viņi izmisīgi atkāvās, kaut arī saprata savu likteni. Attapīgāki bija VaraijU aģenti, kuri apjukumā mēģināja aizbēgt, taču lielākā daļa nepaspēja, jo, izskrienot no dispečeru telpas, nokļuva militāro transportlīdzekļu ugunī.

Stacija atkal bija iznīcināta. Divi piloti - ievainoti, pie tam Saliandri smagi. Olsena brūce bija neliela. Un, neuzticoties vietējiem ārstiem, viņu mazgāja un ārstēja pati Jeļena Kazimirovna.

* * *

Andrejs apstājās pie kravas nodalījuma vārtiem, kur tika izkrauts lielais visurgājējs. Viņš gandrīz neslēpās - nevienam par viņu nebija daļas. Bija pienācis lielais brīdis. Gigantu ieroči, ar kuriem vajadzēja iegūt slavu un varu, bija ne tikai atrasti, bet arī atgādātipie kuģa.

Prugs ieradās tieši pirms Andreja. Viņš piegāja pie pašas mašīnas, pie atvērtās kravas lūkas. Karavīri izvilka pirmo bumbu. Tā bija izgatavota no melnā metāla, kā īss smails cilindrs uz zemiem ratiņiem. Karavīri dārgumus izvilka uzmanīgi, un Andrejs iekšēji pasmaidīja, vēršot uzmanību uz to, kā notika dabiskais sadalījums iesaistītajos un nejaušajos. Tie, kas palika uz kuģa un nepiedalījās gājienā uz arsenālu, it kā atkāpās otrajā plānā. Viņiem pat netika sniegta palīdzība izkraušanā, it kā jaunās noslēpumainās Zināšanas piederētu tikai akcijas dalībniekiem. Pat VoseņU, kurš nekad agrāk nebija izcēlies ar drosmi Pruga klātbūtnē, šoreiz pavēlēja skaļāk nekā parasti, mudinot karavīrus un izskatījās pēc tirgotāja, kas ieradies no tālām zemēm.