KF aģents

- Kaut kas dzirdams? - jautāja pirmais inženieris Saliandri. Viņš pārbrauca ar roku cauri kuplajiem cirtainajiem matiem, un sarkanajā cepurē izveidojās melns izcirtums.

- Nē, - Olsens skumji atbildēja.

- Dīvaini.

Saliandri bija spītīgs un atteicās samierināties ar sliktajām ziņām. Viņš bija pēdējais no visas apkalpes, kas ticēja, ka divpadsmit modernākā gravitolidņa "Brāzma"  piloti un inženieri palikuši bez darba uz tālās svešas planētas un pat nezina, kas noticis ar viņu kuģi un kapteini.

Piloti bija pazīstami arōi ar apsardzes priekšnieku VaraijU. Vakar viņš mēģināja noskaidrot, vai uz klāja nav kāds maniaks no apkalpes vidus, kurš varētu kuģi nolaupīt. Varbūt viņš pats neticēja šādai versijai, taču turējās pie tās vairākas stundas. Jau bija zināms, ka ir pazudis Prugs BrendijU, ka ir nogalināta PetriA, ka aizpagājušajā vakarā Andrejs Brūss un kapteinis devušies uz kosmodromu. Tika atrasta pat tvaika mašīna, uz kuras viņi ieradās. Mazais tvaikonis bija sadedzināts un sadragāts ar kartečām. Konstatētas arī kaujas mašīnas pēdas. Tas viss liecināja, ka kuģa nolaupīšana bija BrendijU mantinieka Pruga darbs, bet apsardzes priekšnieks turpināja cerēt, ka kuģa pazušana saistīta tikai ar Galaktikas lietām. Pati nozieguma grandiozitāte, tā neticamība un galvenais – nelietderīgums neiederējās apziņā.

Pilsētas galva, kas bija arī spēcīgā Zilās upes klana vadītājs, uzreiz uzdeva VaraijU pirmo un galveno jautājumu:

- Kādam velnam? (Brīvā tulkojumā.)

Tad sekoja citi jautājumi: bet kur tu skatījies? Kur skatījās tavi apsargi? Kā mēs to tagad izstrēbsim? Kas notiks, ja Galaktiskais centrs paziņos par nāvīgu naidu un atriebību?

Pēdējais jautājums nebija abstrakts. Pat planētas apgaismotākie valdnieki neizslēdza šādu domu. Mēs nevaram netiesāt citus no sava zvanu torņa. Protams, visi stiprāko klanu valdnieki zināja, lasīja, dzirdēja, ka Galaktiskais centrs nepazīst un nepraktizē nāvīgu atriebību. Bet paši vēl nebija pilnībā atbrīvojušies no tās varas.

Tajā pirmajā, trakajā dienā, kad ziņas par rītausmas sprādzienu kosmodromā sasniedza pilsētu, kad daudzi redzēja, kā kosmosa kuģis pacēlās tumšā zila mirdzuma ieskautā ēnā, VaraijU mēģināja noliegt acīmredzamo.

Viņš bija prātīgs cilvēks, kurš lieliski zināja, ka nevienam uz planētas nav vajadzīgs kosmosa kuģis. Un, ja daži bandīti arī būtu iekārojuši tā saturu, viņi nekad nebūtu uzdrošinājušies pacelt kuģi debesīs. Un pārgalvīgākie bandīti nebūtu uzdrošinājušies tuvoties kuģim, jo ​​tas bija Lielais Noslēpums.

Līdz vakaram viņiem izdevās aizturēt vairākus klana pārstāvjus, kuri piedalījās kuģa sagrābšanas sagatavošanās darbos. Visi arestētie klusēja. Turklāt ietekmēja sardzes sliktās attiecības ar armiju. Komandieris atteicās ielaist VaraijU aģentus militāro transportlīdzekļu kazarmās, Spēka padomē paziņojot, ka pats atradīs vainīgos.

Kosmodromā Olsens vērsās pie "Brāzmas" inženieriem, kuri mēģināja kaut ko noskaidrot dispečeru telpas paliekās:

– Ir kāda cerība?

Dvēseles dziļumos viņš cerēja, ka Saliandri pateiks: pēc dienas būs sakari. Filologa Olsena acīs gravitācijas inženieriem piemita fantastiskas spējas salabot mašīnas.

- Maz cerību, - sacīja Saliandri.

Izjauktās rācijas un citu ierīču daļas, izvilktas no dispečeru telpas drupām, gulēja ēnā blakus inženieriem. Daļu bija daudz. Bet tas neko nepierādīja.

- Nekas, - Olsens sevi mierināja. - Centrs jau zina. Drīz atlidos patruļkreiseris.

Viņš paskatījās uz bālganajām, izkaltušajām debesīm, it kā katru brīdi tur varētu parādīties kreiseris.

- Tālu jālido, - sacīja palīgs, kura vārdu Olsens neatcerējās. Viņš turēja plaukstā zelta kristālu ar nolauztu augšdaļu. Kristāls bija svarīga rācijas sastāvdaļa. Olsens to nezināja.

Olsens noslaucīja savu sarkano pieri ar sarkanu kabatlakatiņu.

Atgriezās VaraijU. Aiz viņa gāja nosvīdis sargs.

- Braucam uz slimnīcu, - sacīja VaraijU. - Mums jāparunā ar dispečeri. Ja neesat noguris.

Olsens bija neprātīgi noguris, bet, protams, no brauciena neatteicās. Turklāt viņa automašīna bija ātrākā pilsētā.

Pēc pusstundas bija slimnīcā.

Viņi ātri uzkāpa pa kāpnēm uz apakšējā vestibila apaļo zāli. te valdīja satraukums. Apsargs un sanitārs turēja aiz rokām drūmu vīru zaļā ārsta togā. Izrādījās, ka šis cilvēks pirms desmit minūtēm bija ienācis dispečera palātā, kurš jau bija atjēdzies, un sadūris viņu ar bultu bez firmas zīmes. Prugam BrendijU pilsētā bija lojāli kalpi.

Pa to laiku, kamēr VaraijU un Olsens atradās palātā, kur ārsti bez lielām cerībām, drīzāk baidoties no VaraijU, mēģināja atdzīvināt dispečeru, slepkavam izdevās, lai gan to turēja cieši, ieņemt indi.

* * *

Planētas Ar-A tukšums bija nosacīts. Uz tās eksistēja dzīvnieki un pat cilvēku pēcteči, amļaki. Tieši pēcteči, jo labāku vārdu nevar izdomāt.

Tie bija nerunājoši radījumi, kas dzīvoja mazos pulciņos, gandrīz neaizsargāti pret lieliem plēsējiem un tajā pašā laikā saglabājuši dažas saprāta paliekas, kas ļāva viņiem izdzīvot šajā svešajā un nežēlīgajā pasaulē.