KF aģents

– Tieši pirms nolaupīšanas jūs veikalā iegādājāties četras karotāju figūriņas. Atceraties?

- Zaldātiņus? - Van Kuns jautāja, pēkšņi atdzīvojies. - Jā, es tos nopirku. Bet pārējos nepaspēju.

- Pareizi, - sacīja Prugs. Es viņam jautāju, bet atbildi nesapratu. Es domāju, ka tam ir kāda jēga. Bet viņš man teica kaut kādas muļķības.

- Tie bija zaldātiņi, - sacīja arheologs. - Vai tiešām jūs nesaprotat vienkāršu lietu? Es savācu zaldātiņus. No visām valstīm un tautām. Man ir liela kolekcija! Saprotiet, kolekcija!

- Cik  vienkārši! - Andrejs pasmaidīja. – Kolekcija. Protams, pastmarkas, pastkartes, zaldātiņi ...

- Tu saproti? - Prugs jautāja.

– Daži cilvēki kolekcionē daudz vienādu lietu – viņus tas interesē.

- Labi, - atmeta ar roku Prugs. – Tu te runā par arsenālu.

- tur bija karš, - sacīja arheologs. - Viņiem faktiski izdevās izdarīt pašnāvību. Džins no pudeles.

— Runā saprotamāk, — Prugs noburkšķēja.

- Tas ir saprotams tāpat, - sacīja Van Kuns. Viņš skatījās uz Andreju, un viņam bja vajāta dzīvnieka nogurušās acis. - Viņi bija daudz sasnieguši. Pat pacēlušies kosmosā. Viņi varēja sasniegt planētu Pe-U. Tehnoloģiskā civilizācija. Bet viņi karoja. Viens otru nogalināja. Viņi izmisīgi karoja. Un ilgu laiku. Pagaidām varam tikai iedomāties. Viņiem bija bakterioloģiskie ieroči. Tad uzlauza ģenētisko kodu. Viņi nevarēja atrast pretlīdzekli. Acīmredzot ierocis tika izstrādāts kara apstākļos un likās kā panaceja – ar vienu sitienu - kā atombumba. Bet apturēt vairs nevarēja.

- Skaidrs, - sacīja Andrejs. — Un neviena vairs nav?

- Sliktāk. Kad viņi saprata, ka mirst, viņi paslēpās kazemātos, viņi meklēja pretlīdzekli, karš jau bija apstājies, bet viņi joprojām mēģināja izglābties ... Daži palika dzīvi, bet citā līmenī ... Man bija materiāli, bet jūs tos nozagāt.

- Tu runā, runā, - Prugs skubināja. - Tu pastāsti par arsenālu.

- Neprecīzs vārds. Nosacīts. Tur ir vairāk nekā arsenāls. Viņi visu slēpa. Viņi jau bija pēdējie, bet sēdēja savās alās un baidījās. Varbūt, ja viņi apvienotos, varētu izdzīvot.

- Nespriedelē, - sacīja Prugs. – Tu stāsti, ko atradi.

- Mežoņi nemācās no vēsturiskām kļūdām. Es gribēju visu sīkāk pastāstīt jūsu zinību skolā. Es domāju, ka tas būs brīdinājums. Bet tas izrādījās kārdinājums. Kārdinājums sākt visu no jauna. Ar vienu planētu viņiem nepietiek!

Mēs visu saprotam, mans dārgais. Man žēl, ka tu esi spītīgs. Man tevi vajadzēja sodīt. Ja cilvēki ir draudzīgi un palīdz viens otram, tad sods nav vajadzīgs.

— Mani nevajadzēja sist, — arheologs teica trulā balsī.

– Tu stājies ceļā manas valsts cēlajam mērķim atbrīvot to no mantkārīgo un neģēlīgo radījumu varas. Tu stāvēji ceļā atbrīvošanās spēkiem, tu stājies ceļā manai varenībai. Un tu tiki sodīts. Kā arī ikviens, kurš uzdrošināsies man traucēt!

- Viņam jāiet pie ārsta, - sacīja Andrejs.

- Ko? – Prugs uzreiz nepārslēdzās ikdienas dzīvē. - Pie ārsta? Nu ved viņu pie ārsta. lai doktors viņu ārstē. Un lai paārstē arī tevi.  Sāp roka? Prugs iesmējās. - Es arī bērnībā reiz noķēru pātagu. Mani gribēja sodīt. Es biju lepns, es noķēru pātagu. Pastāsti ārstam, ka bumbiņa veido skabargas, tās rada iekaisumu. Neskaties uz mani DreijU, es neļaušu tev sevi nogalināt. Es tevi nogalināšu pats. Ne tagad, bet tad, kad man to vajadzēs.

Andrejs piecēlās un teica arheologam:

- Ejam uz medpunktu, van Kun.

"Māka nogalināt"... viņš domāja. “Man nav nācies nogalināt cilvēku… Bet kāpēc viņam par to būtu jāzina? Droši vien, ja ļoti saniknosi trusi, viņš arī nogalinās cilvēku".

* * *

- Jums nav ne jausmas, - arheologs atkārtoja, kamēr ārsts gatavoja nomierinošos līdzekļus, - kas tie ir par radījumiem. Viņiem pēršana rada patiku. Sākumā es to nesapratu un atbildēju viņiem diezgan asi. Sakiet, vai tiešām ir iespējams sadauzīt katru cilvēku tā, ka viņš zaudē savu cilvēcisko izskatu?

- Vai uz Ar-A ir palikuši cilvēki? - Andrejs pajautāja, lai mainītu sarunas tematu.

- Cilvēki? Es taču jums teicu, ka viņu ieroči izmainīja ģenētisko struktūru. Nogalināja ne tikai pieaugušos, bet arī tos, kas vēl nebija dzimuši, un dažreiz sliktāk nekā nogalināja. Ziniet, viņi atņēma man zāles, ko jūs iedevāt. Bija cilvēki - kļuva par amļakiem.

— Noģērbiet drēbes, — doktors Geza sacīja. - Bet vispirms izdzeriet šo te.

- Tūlīt, tūlīt. – Arheologs sāka ātri izģērbties, it kā baidītos nepaklausīt. Doktors paskatījās uz Andreju.

Fotijs van Kuns izdzēra zāles vienā rāvienā un aizrijās. Viņš saviebās, gribēja kaut ko teikt, bet nepateica. Kailais Fotijs van Kuns izrādījās ļoti kalsns un pārklāts ar sasitumiem un nobrāzumiem.

- Pastrādājuši gan viņi jpie jums, - sacīja doktors. – Arī man būs jāpastrādā.

Arheologs gulēja uz apskates lāvas. Viņa plakstiņi aizvērās, viņš snauduļoja. Acīmredzot ārsts viņu bija apreibinājis ar trankvilizatoriem.

Ārsts Geza ilgi piņķējās arī ar Andreju. Izrādījās, ka patiesībā plauksta pilna ar sīkām skabargām. Katra bija jāizvelk atsevišķi. Andrejs priecājās, ka arheologs aizmidzis, un nedzird Andreja vaidus.

* * *