KF aģents

- Jums patika vakars? - viņiem pakaļ kliedza ministrs, kuram labāk patika neko nepamanīt, jo bija galvaspilsētā pazīstams etiķetes sargs.

* * *

Viņi skrēja starp kolonnām - tālāk bija tumsa, viņi ienira tajā kā ūdenī, un Andrejs pavilka Vitasu malā, prom no žoga.

Pēc divām minūtēm, pagriežoties ap stūri, viņi aizskrēja līdz furgonam. Pakaļdzīšanās nebija. Piedzērušos viesu dzīvīgās balsis tālu aizskanēja klusajā nakts gaisā.

Furgons stāvēja, nedaudz sasvēries uz sāniem. Andrejs aizdedzināja lukturīti. Labais priekšējais ritenis bija norauts no ass. Dzelzs laužņi - nodarījuma rīki - gulēja turpat uz ietves. Kāds ļoti gribēja, lai Andrejs neaizbrauktu.

Nekavējoties izslēdzis lukturīti, kas varētu pievilināt nevēlamus naktstauriņus, Andrejs ieslīdēja atpakaļ tumsā.

Viņš veda Vitasu pa apvedceļa ielām. Slazds, visticamāk, gaidīs uz īsākā ceļa. Andrejam labi kalpoja viņa mīlestība uz vientuļām pastaigām. Dažus pēdējos mēnešus viņš bija daudz staigājis pa pilsētas centru un šaurajām līkumotajām ieliņām — bagātnieku kluso rajonu.

Pēc apmēram desmit minūtēm viņi apstājās, lai atpūstos uz Pārtikušās Valdības apgaismotās ielas stūra. Tieši iepretim kvēloja neliela smēķētavas vitrīna. Tur vajadzētu būt telefonam.

Smēķētava bija tukša, tikai pēdējie klienti snauda uz attāliem dīvāniem. Andrejs piegāja pie letes. Vitass palika pie ieejas. Andrejs nolika lodīti uz spīdīga koka dēļa starp māla neaizdedzinātajiem smēķēšanas traukiem. Viņš lūdza īpašniekam atļauju piezvanīt.

Smēķētavas īpašnieks ilgi virpa lodīti, it kā šaubīdamies par tās īstumu, tad pajautāja, no kurienes viesi ieradušies un vai viņi jūtas labi. Andrejs saprata, ka ar savu pārsteidzīgo tiešumu pārkāpis etiķeti un saimnieks cenšas atgriezt attiecības pareizajās sliedēs.

- Piedodiet, - Andrejs teica, - bet mana meita ir saslimusi, un tāpēc es atļāvos būt netaktisks.

- Protams, jūtu jums līdzi, - saimnieks atviegloti sacīja, novilcis ādas priekšautu un aizvedis Andreju pie letes, kur stāvēja telefons.

Andrejs piezvanīja aģentūrai. Telefons zvanīja ilgu laiku. Neviens nepienāca. Varbūt viltus trauksme? Varbūt PetriA zvanījusi no viņa mājas? Andrejs nolika klausuli.

- Paldies.

Viņš skrēja uz izeju.

Rīt smēķētavas īpašnieks pastāstīs saviem draugiem, kādi gan barbari galu galā ir šie atnācēji no zvaigznēm!

* * *

Aģentūrā dega gaisma, un atspulgs krita uz pārkarenajām apaļajām mājas malām, kas lika mājai izskatīties kā sēnei uz spoža kāta. Logā uz zvaigžņu fona uz tieviem pavedieniem karājās lainera modelis.

Andrejs parāva durvis. Tās bija neaizslēgtas.

Apmeklētāju zāle bija tukša.

- PetriA! - nez kāpēc viņš klusi sauca, it kā baidīdamies meiteni aizbiedēt. - Aizgājusi, - Andrejs teica, mierinot sevi. Viņš jau zināja, ka viņam jāsper divi soļi tālāk aiz augstās letes, kur stāvēja viņas rakstāmgalds un telefons.

Vitass saprata, kādas bailes apturējušas Andreju un neļāva viņam spert šos pēdējos soļus. Viņš pirmais piegāja pie letes, atvēra tajā esošās koka durvis un iegāja iekšā. Andrejs, nekustējies, redzēja, kā Vitass pieliecās, ieraugot kaut ko uz grīdas.

Andrejs zināja, ka ir gļēvulis. Bet viņš saprata, ka, iespējams, jebkurš Kosmoflotes cilvēks zina, ka viņš ir gļēvulis. Par ko viņš tika izslēgts no Kosmoflotes lidojumu personāla sarakstiem.

Vitasa galva pazuda aiz augstās letes.

Andrejs dzirdēja, kā Vitass atbīda krēslu.

- Nāc šurp, - viņš teica.

Andrejs padevīgi devās aiz letes.

PetriA gulēja uz grīdas, pie galda, saritinājusies kā bērns, kurš nez kāpēc nolēmis aizmigt tik neērtā vietā.

Vitass uzmanīgi pacēla viņas galvu. Zilā parūka noslīdēja no melnajiem matiem, it kā tā negribētu vairs kalpot mirušajai saimniecei.

Andrejs stāvēja nolaidis rokas, skatījās uz tumšo plankumu uz viņas krūtīm un domās lūdza Vitasu pateikt, ka PetriA ir dzīva, ka viņa tikai zaudējusi samaņu.

- Viņa ir mirusi, - sacīja Vitass.

- Nē, - sacīja Andrejs, kurš zināja, ka viņa ir mirusi no brīža, kad viņi ienāca aģentūrā. - Viņa taču piezvanīja, lūdza atnākt. Tik daudz laika ir pagājis, bet mēs neatnācām.

Vitass uzmanīgi, it kā baidīdamies viņu pamodināt, nolika PetriA galvu uz grīdas. Mīkstie mati lēnprātīgi izkaisījās pa grīdas flīzēm. Vitass piecēlās, piegāja pie galda, pie rakstāmmašīnas.

Viņa kustība Andreju pārsteidza. Viņš stulbi noskatījās, kā Vitass mēģina izvilkt no rakstāmmašīnas lapas apakšējo pusi, kas augšpusē bija rupji un nelīdzeni noplēsta.

- Kā tas tiek darīts? - Vitass jautāja.

Andrejs piegāja pie viņa, atbrīvoja turētāju.

No rakstāmmašīnas izlēca papīra lapa. Tā bija rakstāmmašīna ar vietējo šriftu.

- Šeit ātrās palīdzības nav, - viņš teica, pasniedzot lapu Vitasam.

- Par vēlu, - Vitass attrauca. - neko nevarētu izdarīt pat uz Zemes. Paskaties, kas šeit ir. Viņa to rakstīja, kad ieradās viņi.

- Viņi?

- Izlasi. Saņemies!

- “Atstāju šo konteineru nosūtīšanu jūsu ziņā. Joprojām jūsu uzticīgais  DreijU Brūss, KF aģents".

- Ko tas nozīmē? - Vitass jautāja.

– Neko nenozīmē. Viņa rakstīja vēstules mūsu klientiem. Parastās vēstules.

- Šeit nav nekā parasta, - sacīja Vitass. - arī uz tevi šāva kā  parasti?