KF aģents

Istabā uzreiz kļuva skaļi. Daudzi cilvēki bija nākuši šeit tieši paēst. BrendijU mantinieka māja bija slavena ar saviem eksotiskajiem ēdieniem.

Viesi pašķīrās, palaižot garām mantinieku.

Viņš strauji pagriezās, un caur viņa daudzo vestu spraugām pazibēja bruņukrekls. Neticams gadījums - mājas īpašnieks bruņukreklā. Andrejs paskatījās uz VaraijU. Tas skatījās uz mantinieku. Arī viņš bija uztvēris mirdzumu.

Tik dižciltīga emigranta parādīšanās sargiem radīja papildu rūpes. Emigranti no kalniem atnesa pilsētā klanu cīņu niknumu, no kura pēdējās desmitgadēs pilsēta jau bija sākusi atradināties.

Bet arī no Pruga nebija iespējams atbrīvoties. Viņš piederēja vienai no planētas visdižciltīgākajām ģimenēm, viņš bija cēlies no gigantu rases, kas senatnē atlidojuši no Ar-A. Viņš bija dievietes UrO augstā priestera brāļadēls. Viņš bija jāpacieš un jāgaida, līdz kļūs par upuri kādai sazvērestībai vai atguvis savu troni un droši dosies ālēties kalnu ielejās.

Viesi uzkāpa pa kāpnēm, kas, riņķojot gar sienām, veda uz augšējo stāvu, kur tika servēts zems gredzenveida galds.

Viesus sagaidīja daudzi kalpi un veda uz viņu vietām.

Andrejs redzēja, kā Prugs ar ātrām diriģenta kustībām mudina kalpus.

Andrejs tika nosēdināts sānis no pārējiem zemes iedzīvotājiem. Nezinkāpēc tas bija vajadzīgs Prugam. Arī Vitasam apkārt bija sveši cilvēki.

Iekšā, galda aplī, atradās muzikanti un dejotāji. Dejotāji pārģērbās, ķemmēja matus, muzikanti ēda un noskaņoja instrumentus.

Viena no dejotājām piegāja pie galda un paņēma no vāzes zilganu Šeršas ābolu.

Viņa uzsmaidīja Andrejam. Tā bija ļoti slavena dejotāja, viņš to bija redzējis daudzās pieņemšanās.

Kraukšķinot ābolu, dejotāja pajautāja Andrejam, kas ir šis izskatīgais oficieris. Viņa domāja Vitasu. Andrejs viņai pastāstīja, ka izskatīgais oficieris pēc divām dienām dosies prom. Dejotāja teica, ka mīlestībai pietiek arī ar divām dienām.

Prgs sēdēja iepretī Andrejam. Viņa krēsls bija augstāk par citiem, un tāpēc viņš likās kā milzis. Gaidot, kad viesi apsēdīsies, viņš ar sudraba dunci tīrīja nagus. Viņš nedaudz pielieca galvu, lai dejotāja netraucētu viņam novērot Kosmosa flotes aģentu. Viņš viegli uzsmaidīja Andrejam, šūpodams galvu kā ķīniešu elks. Interesanti, Andrejs domāja, kam galu galā būtu izdevīgi mani nogalināt? Viņš nebija nobijies. Nākamreiz jābūt uzmanīgākam. Varbūt izolacionisti nolēmuši pāriet uz darbību? Bet ko tas mainīs? Viens Kosmosa flotes aģents vairāk vai mazāk - tas Galaktikas dzīvi neietekmēs. No savas nākotnes paslēpties nevar. Bulta ar izdzēsto zīmi, noraidīja versiju par asinsnaidu, atstāja vienīgo versiju - politiku. Politika iztiek bez klaniem. Šāda līmeņa politika ir amorāla. Nogriezt zīmi ir amorāli. Tāpēc bulta ir politiskās cīņas instruments. Žēl, ka blakus nav VaraijU, viņš novērtētu šo siloģismu.

Kalpotāji ienesa traukus ar biezu medījumu sautējumu. Ikviens zina, ka BrendijU mantinieka mājā tiek pasniegts pilsētas labākais medījumu sautējums.

Uz galda parādījās degoši trauki, piepildīti ar reibinošiem vīrakiem. Daži viesi sāka noliekties pie tiem, un viņu balsis kļuva skaļākas.

Sautējums kā vienmēr bija brīnišķīgs, bet Andrejam palika slikti no vīraka. Viņu pārņēma nestabilitātes sajūta. Bet nestabilitāti Andrejs necieta.

Zem tamburīnu dārdiem sāka lēnām griezties dejotāja .

Viņa kustējās arvien ātrāk.

VaraijU sēdēja ar akmenscietu seju. Acīmredzot viņš gaidīja kad varēs doties prom. Viņa vīri tagad nirst ezerā. Ūdens petrolejas laternu gaismā šķiet melns un eļļains.

Dejotāja pabeidza deju un apstājās ar izstieptām rokām. Viņas rokas viegli trīcēja, kā zvaniņi skanēja rokassprādzes. Klusāk, arvien klusāk. Un arī bungas dārdēja arvien klusāk.

Prgs skatījās uz Olsenu, kurš bija piecēlies no sava sēdekļa. Tas bija etiķetes pārkāpums. Nevienam nebija tiesību celties agrāk par saimnieku, taču Prugs neko neteica, jo atzina, ka konsuls ir dienestā un tāpēc var etiķeti neievērot. Turklāt Olsens uzminēja apiet ap galdu un, tuvojoties saimniekam, precīzāk izsakoties, lūgt piedošanu par aiziešanu, atsaucoties uz vēdera sāpju lēkmi. Tas bija pieņemams solis, un Prugs, plaši smaidīdams, novēlēja konsulam drīzu atveseļošanos, neaizmirstot piebilst, kā tas bija ierasts, uzaicināt viņu uz savām bērēm. Tad viņš paņēma no galda kūkas gabalu un pasniedza to konsulam. Ja viesi piemeklē nelaime un viņš ir spiests pamest mielastu, saimniekam viņam jādod simbolisks ēdiens ceļojumam.

Andrejs pēkšņi saprata, ka vienīgais iemesls, kas varētu piespiest Olsenu doties prom, bija arheologs. Tātad viņš bija atrasts. Vai arī atrada viņa ķermeni.

Un, protams, tajā brīdī ne Andrejs, ne Olsens nezināja, ka tad, kad pārnēsājamo laternu gaismā konsuls nolieksies pie frakā un zemiešu kurpēs ģērbtā vīrieša ķermeņa, viņš sapratīs, ka šis cilvēks nav arheologs Fotijs van Kuns, bet nezināms Pe-U iedzīvotājs.