KF aģents

Andrejs paskatījās apkārt, meklējot Olsenu. Tas stāvēja pie sienas un runāja ar VaraijU. Jeļena Kazimirovna uz pieņemšanu nebija ieradusies. Viņa nevarēja izturēt nepieciešamību ievērot etiķeti.

Krāsainais pūlis, kas lēni plūst pa apli, kura centrā bija tronis – stāvēt uz vietas bija nepieklājīgi – aizsedza viņus no Andreja. Andrejs pārbrauca ar roku pār kabatu. Bulta atradās tur.

- Es negaidīju tādu laimi! — iesaucās Prugs ar pārspīlētu, kā jau gaidīts, prieku. - Debesu kuģu aizgādņi ir pagodinājuši mūsu nožēlojamo būdu!

– Debesu kuģu aizgādņi mūs ir iepriecinājuši! — skaļi atkārtoja vēstnesis, stāvēdams sānos.

Andrejam šķita, ka resnuli kaut kas satrauc. Viņa melnās peles acis skraidelēja, bēga no viņa skatiena, resnie pirksti raustījās, gredzeni meta daudzkrāsu zibšņus.

- Kā ir ar jūsu dārgo veselību? - Andrejs jautāja.

- Es pazemīgi tuvojos sava nožēlojamā ceļa beigām, - atbildēja Prugs atbilstoši etiķetes prasībām.

- Ceru, ka tuvākajā gadsimtā nāve tevi nepiemeklēs, - Andrejs kā pienācās atbildēja.

- Mana vienīgā cerība ir redzēt jūs savās bērēs, - sacīja kalnietis.

- Es nepieļauju šādu domu, - sacīja Andrejs. - nomirt agrāk pa jums ir mans sapnis.

Andrejs ieskatījās BrendijU mantinieka acīs.

Necaurredzamas acis ieurbās viņa sejā.

Šeit nevar būt nekādu nejaušību, Andrejs domāja. Ir neiedomājami sajaukt mūs ar kādu citu. Neviens, izņemot mūs, neuzvilks Kosmosa flotes mundieri. Un mūs gaidīja. Tieši pie pašas mājas. Un tieši īstajā brīdī.

Protams, bija arī cita versija. Viens no PetriA radiniekiem nojauta, redzēja, aprēķināja. Un cenšas nosargāt ģimenes godu. Bet pat izlaidīgais brālis nekad nenoslīdētu tik zemu, lai izdzēstu zīmi uz bultas kāta. Vai varbūt tu, Andrej, teica sev KF aģents, esi sev ieguvis ienaidnieku, par to pat nenojaušot?

Vitass tikmēr arī atbildēja uz visiem jautājumiem. Aiz cieņas pret reto ciemiņu Prugs runāja Kosmolingva valodā. Neviens nebūtu uzdrošinājies liegt BrendijU mantiniekam retu saprātīgumu un šai pasaulei neraksturīgu retu izglītību. Lai gan, cik Andrejs zināja, resnais nekad nebija pametis Pe-U.

Sagaidījis, kad Vitass atbrīvosies, Andrejs lēnām veda viņu pa zāli, lai panāktu Olsenu un VaraijU. VaraijU bija vienīgais šajā papagaiļu pasaulē, kurš atļāvās ierasties dienas togā. Ja to izdarītu kāds cits, tas tiktu uzskatīts par nāvējošu apvainojumu namam. Bet VaraijU ar to parādīja, ka paliek dienestā. Un, ja viņš ar to aizvainoja mājas īpašnieku, tad nedeva formālu iemeslu apvainoties. Dižciltīgās dāmas sačukstējās, dendiji saviebās, taču šī klusā, smalkā, ļoti mierīgā cilvēka spēks bija tik smags, lai arī ne acīmredzams, ka ap viņu vienmēr veidojās tukša telpa. Andrejs zināja, ka VaraijU nav augstdzimis, un tikai ar neuzkrītošās neatlaidības spēku pārvērta galvaspilsētas apsargus par īstu tikai viņam pakļautu spēku.

Paklanījušies policistam un Olsenam, piloti gāja blakus. Viņi atradās visas telpas uzmanības centrā.

- Ir jauna informācija, - teica VaraijU. - Mūsu informators runāja ar klaidoni, kurš vakar vakarā redzēja automašīnu piebraucam pie tālajiem moliem. No tās ticis izvilkts audumā ietīts ķermenis. Līķis iemests no mola ūdenī. Tur ir dziļš, un apakšā ir daudz siekstu. Tagad tur ir mani ūdenslīdēji.

– Kāpēc, jūsuprāt, tas ir saistīts ar arheologu? - Olsens jautāja.

– Tagad nav kara starp klaniem. Laupītāji līķi uz ezeru automašīnā nevedīs. Un neizmantos bultas.

- Ko?

- Saindētas bultas. Tas nav laupītāju ierocis. Bet bultai, kas tika atrasta uz mola, ir dīvaina iezīme...

- Tai nodzēsta zīme, - negaidīti sacīja Andrejs.

VaraijU apstājās. Viņam uzskrēja premjera brālēns. Pūlī iestājās pauze. Prugs BrendijU strauji apgriezās.

- Atvainojiet, - VaraijU teica premjerministra brālēnam. - Es aizdomājos.

Viņi gāja klusēdami. Varbūt minūti. Galvenais sargs klusēja. Tad viņš klusi un piesardzīgi pajautāja:

– Kāpēc tu teici par bultu?

– Jo tāda bulta ar dzēstu zīmi guļ arī man kabatā. Uz mums šāva. Šeit, blakus mantinieka mājai.

Andrejs uzmanīgi, slēpdams savu kustību no svešiem skatieniem, izvilka no kabatas bultu un ielika to sarga izstieptajā plaukstā. Bulta uzreiz pazuda. neko nepamanīja pat Olsens.

Kāpēc viņi netrāpīja? – VaraijU domīgi jautāja.

Viņam bija taisnība. Karotāji tās izšāva no pūšamajām caurulēm bez kļūdān. To mācīja no bērnības.

- Es to sajutu, - Andrejs teica, - un nokritu.

VaraijU pamāja. Viņš ticēja intuīcijai.

-Tu nokriti? - Olsens sadzirdēja. - Kāpēc?

- Ielas ir slikti apgaismotas, - sacīja VaraijU. - Ļoti slikti. Būs stigri jāparunā pilsētas padomē.

- Jā, - Olsens piekrita, - apgaismojums patiešām slikts.

VaraijU devās nedaudz ātrāk, apsteidzot Olsenu. Un viņš pačukstēja Andejam:

– Tā bija kļūda. Esmu pārliecināts.

- Varbūt, - sacīja Andrejs. - Man nav ienaidnieku.

* * *

Prugs piecēlās no troņa. Mīksti, bet skaļi viņš sasita plaukstas.

- Mani kalpi un sievas, - viņš teica, - ir sagatavojuši ciemiņu cienīgus svētkus. Man ir kaitīgi ēst daudz, un es lūdzu jūs apžēloties par mani un dalīties ar mani šajās vakariņās.