Haks

Jebkurā citā situācijā Reivena būtu gatava palīdzēt Bobam Tarclam uzsākt jauno programmu. Taču, kopš viņa atklāja DDP datu bāzes rēbusu, daudz laika pagāja, rokoties pa Tīklu jaunas informācijas meklējumos. Tikai divreiz viņa bija pārtraukusi meklējumus. Vienreiz, lai aprunātos ar Bobu Tarelu un nosūtītu viņam informāciju par alternatīvo rokmūziku, otrreiz, lai izveidotu nekad neeksistējuša kanāla AdAslra Tīkla lappusi, ko vainagoja viltota, visu laiku aizņemta holokomā līnija. Interese par Reivenas izvēlēto mūziku pieauga lavīnveidīgi, un vienīgais iemesls, kādēļ Vraits neuzbāzās ar brīdinājumiem par lieku publicitāti, bija aizrautīgā ticība iespējai, ka Reičela varētu būt dzīva.

Jaunatklātās ziņas par Haku laboratoriju bija biedējošas. Vienīgais, ar ko varēja papildināt iepriekš atrastās informācijas druskas, bija pierādījumi par doktora Kaldena saistību ar laboratoriju. Tajā pat datumā, kad pamestā laboratorija kļuva par slēgtu objektu, doktors Kaldens, tolaik divdesmit trīs gadus jauns speciālists, bija aizgājis no ļoti ienesīga pētnieciskā darba. Ziņas par viņu pēc šā datuma nebija atrodamas. Viņš vairs neiesniedza savus pētījumus zinātniskajos un medicīnas žurnālos, kur agrāk tika uzskatīts par autoritāti eksperimentālajā neiropsiholoģijā. Viņš pārtrauca sazināties pat ar ģimenes locekļiem un jau četrdesmit septiņus gadus nebija devies balsot vēlēšanās.

Rcivcnai tas šķita aizdomīgi, un viņa pievērsās Kaldena meklēšanai. Taču, lai cik sijātu Tīkla datus, neko vairāk atrast neizdevās. Pēdējais Kaldena fotoattēls bija saglabājies no jaunības laikiem, taču pašlaik viņam bija jau septiņdesmit! Attēlā varēja vērot neizteiksmīgu zinātnieku baltā tērpā, vienīgā īpašā pazīme bija ciešais zilo acu skatiens. Gan Tīklā, gan ārpus tā Kaldens bija un palika tikai ēna. Ikviens, izņemot Reivcnu, varētu nodomāt, ka viņš ir miris. Taču svešām acīm slēptās datu saites, ko viņa spēja atklāt, un viņas pašas instinkts teica, ka doktors ir vēl dzīvs. Raugoties viņa neizskaidrojamajā skatienā, viņa bija pārliecināta, ka agri vai vēlu atklās, kā viņu sameklēt.

Daudzas jūdzes tālāk Lusils raudzījās šajās stingajās, zilajās acīs. Zēns vēl aizvien nebija atguvies no pēdējās zāļu devas izraisītajiem drebuļiem, tomēr viņš centās turēties godam, kamēr zinātnieki viņu pētīja. Viņš nespēja noslēpt vājumu, tikai baidījās sabrukt Kaldena klātbūtnē. Doktors eksperimentos piedalījās reti, kaut gan lielāko daļu no tiem izgudroja pats. Viņš mēdza ierasties tikai tad, ja izmēģinājuma trusītis uzrādīja īpaši labus rezultātus vai ari nekam nederēja. Tad tas nozīmētu, ka no Lusila nav nekāda labuma un viņu paredzēts iznīcināt.

Lusils nespēja noticēt, ka doktors ieradies šeit tāpēc, ka eksperiments būtu izdevies. Katru dienu viņu piedzina vai pilnu ar narkotikām un pieslēdza kaut kādām nesaprotamām iekārtām. Skeneri mērija viņa smadzeņu elektriskos impulsus, tomēr viņš nespēja iedomāties, ko tieši zinātnieki cenšas noskaidrot. Ar robota cienīgu precizitāti viņi veica vienu eksperimentu pēc otra, gandrīz šķita, ka pat rezultāti viņus neinteresē. Puse no eksperimentiem bija muļķīgi, daži no tiem šķita izdomāti tikai tādēļ, lai salauztu viņa garu.

Viņa āda bija noklāta ar injekciju rētām, nobrāzumiem un apdegumiem. Viņa sapņi narkotisku vielu apreibumā pārvērtās šausmīgos murgos, tomēr halucināciju starplaikos viņš zināja, ka daudz kas no redzētā ir noticis patiesībā. Piemēram, metāliskais krēsls, kur viņu piesēja, elektriskā strāva, kas šāvās caur ķermeni simts reižu ātrāk nekā viņa sirds pārsitieni, picsvilušas ādas smārds, kad strāva tika uzgriezta par stipru. Šīm vīzijām viņš licēja, un, kad Kaldens ieurbās viņā ar savu pētījošo skatienu, Lusils jutās pārbijies kā laboratorijas žurka, un viņam bija tikpat maz cerību uz glābiņu.

Rcivcnai neizdevās pierādīt savas aizdomas. Teorētiski, ja laboratorija veica slepenus eksperimentus ar Hakiem, kaut kur vajadzētu būt atbilstošai datorsistēmai. Taču Reivena nespēja atrast neko tamlīdzīgu. Viņa rūpīgi pārlūkoja Tīklu divas diennaktis, līdz beidzot atgriezās krēslā pie sava datora un izmisumā trieca dūri klaviatūrā.

"Nekā!" viņa novaidējās. "Varu saderēt, ja Tīklā kaut kas būtu, es to spētu atrast."

"Varbūt tavs pieņēmums nav pareizs," Vraits iesāka, un Kczs satrūkās. Taču Reivena bija pārāk aizņemta ar savām dusmām, lai uzsāktu jaunu strīdu.

"Es nekļūdos," viņa atbildēja. "Laboratorija pastāv. Es pat varētu puslīdz precīzi uzminēt, kur tā atrodas. Taču cs nespēju atrast tās datorsistēmu." Viņa lēnām, smagnējām kustībām pamasēja skaustu.

"Varbūt tev vajadzētu pagulēt," Kezs piesardzīgi ierunājās.

"Tikai tad, kad tikšu galā," Reivena apņēmīgi atteica. Piegājusi pie Nitromaka, viņa pasūtīja tēju, ar krūzīti rokā nosēdās dīvānā

blakus Vraitam un izstiepa kājas. Kezs sēdēja iepretī un vēroja, kā viņa iegrimst spilvenos.