Es Robots

—   Jūs man nekā neteicāt, jo gribējāt mani pārsteigt, bet es jau pati zinu, — mirkli viņa tīksminājās par savu atjautību, tad sāka jautri smieties. — Mēs braucam uz Ņujorku, lai sameklētu Robiju, vai ne? Ar detektīvu palīdzību!

Džordžs Vestons patlaban dzēra ūdeni, kad viņu pārsteidza šis apgalvojums. Sekas tam bija briesmīgas. Atskanēja apslāpēta Tīstīša­nās, tad izšļācās ūdens strūkla, kam sekoja smacējoša klepus lēkme. Kad tas viss bei­dzās, Vestons stāvēja sasarcis, slapjš un ļoti sapīcis.

Misis Vestone savaldījās, bet, kad Glorija,mazliet nobažījusies, atkārtoja savu jauta- jumu, arī viņas nervi neizturēja.

— Varbūt, — viņa asi atcirta. — Bet tagad sēdi mierīgi un nepļāpā.

Ņujorka 1998. gadā — vairāk nekā jebkad tās vēsturē — bija īsta paradīze tūristiem un visiem, kas meklēja izklaidēšanos. Glorijas vecāki to zināja un izmantoja kā vien varē­dami.

Paklausīdams sievas pavēlei, Džordžs Vestons uz veselu mēnesi pameta savu biroju, lai pavadītu šo laiku, kā viņš pats izteicās, «cik jaudas izklaidējot Gloriju». Kā viss, pie kā Vestons ķērās, arī tas tika paveikts pras­mīgi, lietišķi un pamatīgi. Mēnesis vēl nebija galā, kad jau likās izdarīts viss iespējamais.

Glorija bija uzbraukusi pusjūdzi augstā Rūzvelta nama virsotnē, no kurienes lielā bijībā lūkojusies lejup uz jumtiem izroboto ainavu, kas aizstiepās tālu projām, saplūstot ar Longailendas laukiem un Ņūdžersijas līdzenumiem. Viņi bija apmeklējuši zooloģis­kos dārzus, kur Glorija, sajūsmā un bailēs drebēdama, apskatījusi «īstu dzīvu lauvu» (viņa bija mazliet vīlusies, redzēdama, ka kopēji to baroja ar jēliem bifštekiem, bet nevis ar cilvēkiem, kā viņa bija gaidījusi) un neat­laidīgi un kategoriski pieprasījusi, lai viņai parada valzivi.

Pienācīgu uzmanību viņi veltīja arī dažādiem muzejiem, parkiem, pludmalēm un akvārijiem.

Glorija vizinājās pa Hudzonu vecmodīga ekskursiju tvaikonītī, kas bija iekārtots neprā­tīgo 20. gadu stilā. Viņa devās izpriecas lido­jumā stratosfērā, kur koši purpursarkanās debesīs iemirdzējās zvaigznes, bet dziļi apakšā miglā tītā Zeme izskatījās kā milzīga iedobta bļoda. Zemūdens kuģis ar stikla sie­nām noveda meiteni Longailendas jūras- šauruma dzīlēs — zaļā, viļņojošā pasaulē, kur dīvaini un ērmoti jūras dzīvnieki viņu laipni uzlūkoja un tad pēkšņi metās projām.

Vēl cita, kaut arī ikdienišķāka brīnumu zeme viņai pavērās, apmeklējot ar misis Vestoni universālveikalus.

Patiešām, kad mēnesis tuvojās beigām, Vestoni bija pārliecināti, ka ir darījuši visu, kas viņu spēkos, lat pilnīgi novērstu Glorijas domas no pazudušā Robija. Tomēr viņi nebija īsti droši, ka tas izdevies.

Kur vien Glorija gāja, viņa nenoliedzami izrādīja vislielāko interesi par katru robotu, kas vien gadījās tuvumā. Lai cik aizraujošs un neparasts skats pavērās viņas bērna acīm, viņa aizgriezās projām, tiklīdz pamanīja kaut kur kustamies kādu metāla mehānismu. Tāpēc misis Vestone par varēm centās, lai Glorijai ceļā negadītos neviens pats robots.

Un šī Glorijas interese sasniedza visaug­stāko pakāpi, kad viņi ieradās Zinātnes un rūpniecības muzejā. Te bija iekārtota spe­ciāla «ekspozīcija bērniem», kur demonstrēja dažādus bērnu prātam uztveramus zinātnes brīnumus. Vestoni to, protams, bija iekļāvuši savā «obiigāto pasākumu» sarakstā.

Kad Vestoni stāvēja, nogrimuši kāda spē­cīga elektromagnēta vērošanā, misis Vestone piepeši atģidās, ka viņai līdzās vairs nav Glorijas. Tiklīdz pirmo mirkļu apjukums bija pāri, viņi sāka rīkoties: kopā ar trim muzeja apkalpotājiem Vestoni uzsāka meklēšanu.

Lai nu kā, bet Glorijai nenāca ne prātā tā­pat vien klaiņot apkārt. Viņa savā vecumā bija neparasti noteikta un mērķtiecīga mei­tene, šinī ziņā īsta savas mātes meita. Tre­šajā stāvā viņa bija pamanījusi milzīgu uz­rakstu: «Uz Runājošā Robota zāli». Klusībā izburtojusi šos vārdus un nopratusi, ka ve­cāki nedomā doties vajadzīgajā virzienā, viņa vairs nešaubījās, kas būtu darāms. Nogaidī­jusi izdevīgu brīdi, kad vecāki viņu neuz­manīja, meitene pagriezās un devās turp, kur aicināja uzraksts.

Runājošais Robots bija gluži nepraktisks mehānisms, kam bija vienīgi reklāmas no­zīme.

Ik stundu ekskursiju vadītājs ieveda zālē apmeklētāju grupu, un, piesardzīgi čukstot, ļaudis uzdeva jautājumus dežurējošajam inženierim. Tos jautājumus, kurus inženieris atzina par piemērotiem, viņš pateica Runājo­šajam Robotam.

Viss noritēja diezgan garlaicīgi. Nav jau par sliktu uzzināt, ka četrpadsmit kvadrātā ir simt deviņdesmit seši, ka gaisa temperatūra pašlaik ir 22,2°, gaisa spiediens — 762,508 mm un nātrija atomsvars ir 23, bet tāpēc nebūt nav vajadzīgs robots. Un it īpaši nav vaja­dzīga tāda milzīga un smaga, pilnīgi nekus­tīga vadu un spoļu gūzma, kas aizņēma pāri par divdesmit pieciem kvadrātmetriem.

Rets apmeklētājs vēlējās piedalīties vēl otrā seansā, vienīgi kāda gadus piecpadsmit veca meitene mierīgi sēdēja uz sola, gaidī­dama trešo seansu, kad zālē ienāca Glorija.