Es Robots

Glorija, protams, pārstāja raudāt, bet viņa arī pārstāja smaidīt un kļuva jo dienas neru­nīgāka un drūmāka. Meitenes nelaimīgais izskats pamazām atmaidzināja misis Ves- toni, un viņa nepiekāpās tikai tādēļ, ka ne­spēja atzīties vīram savā sakāvē.

Kādu vakaru, aiz dusmām trīcēdama, viņa iedrāzās dzīvojamā istabā un apsēdās, rokas uz krūtīm sakrustojusi.

Vīrs pastiepa kaklu, lai pāri laikrakstam palūkotos viņā.

—  Kas nu atkal noticis, Greisa?

—  Atkal tas bērns, Džordž. Es biju spiesta šodien suni atdot projām. Glorija teica, ka viņa negribot to redzēt. Man būs nervu sa­brukums.

Vestons nolika laikrakstu, un cerību sta­riņš pamirdzēja viņa acīs.

—  Varbūt… varbūt vajadzētu paņemt Ro­biju atpakaļ? Tas ir pilnīgi iespējams. Es sa­zināšos …

—   Nē! —noskaldīja sieva. — Negribu par to ne dzirdēt. Tik viegli mēs vis nepiekāpsi­mies. Manu bērnu neaudzinās robots, kaut arī paietu gadi, iekāms Glorija aizmirsīs Ro­biju.

Vestons atkal paņēma laikrakstu. Viņš iz­skatījās vīlies.

—  Ja tā ies vēl kādu gadu, es dabūšu sir­mus matus.

—  Tu nu gan man neesi nekāds palīgs, Džordž, — skanēja dzedra atbilde. — Glo­rijai jānokļūst citos apstākļos. Seit viņa, pro­tams, nevarēs aizmirst Robiju. Katrs koks, katrs akmens viņai to atgādina. Tā ir vis­muļķīgākā situācija, par kādu man jebkad ir nācies dzirdēt. Iedomājies tikai — bērns no­nīkst aiz ilgām pēc robota!

* — Pag, pag, runā skaidrāk. Par kādiem «citiem apstākļiem» tu runā?

—  Aizvedīsim Gloriju uz Ņujorku.

—   Uz pilsētu! Augustā! Vai tu maz zini, kāda ir Ņujorka augustā? Tur nav iespējams dzīvot.

—  Bet tur taču dzīvo miljoni!

—  Tikai tāpēc, ka viņiem nav kur braukt. Citādi viņi tur nepaliktu.

—   Nu, mums būs tur jāpaliek. Brauksim projām, tiklīdz būsim sagatavojušies. Pilsētā Glorija izklaidēsies un atradīs draugus, kas viņu uzmundrinās un liks aizmirst to mašīnu.

—  Ak dievs, — viņas laulātais draugs ievaidējās, — šīs sakarsušās ielas!

—   Mums tas jādara, — skanēja noteikta atbilde. — Vienā mēnesī Glorija ir nokritusies svarā piecas mārciņas. Manas meitenītes ve­selība man ir svarīgāka nekā tavas ērtības.

—  2ēl, ka tavas meitenītes veselība tev ne­bija prātā tad, kad tu viņai atņēmi iemīļoto robotu, — Vestons klusībā norūca.

Glorijas garastāvoklis uzlabojās, kolīdz vi­ņai pastāstīja par gaidāmo pārcelšanos uz pilsētu. Viņa daudz par to nerunāja, bet ik­reiz, pieminot braucienu, viņas balsī ieskanē­jās priecīgas gaidas. Viņa sāka atkal smai­dīt, un daļēji atgriezās arī agrākā ēstgriba. Misis Vestone bija sajūsmināta un nebeidza triumfēt pār savu vēl joprojām skeptiski no­skaņoto vīru.

—  Tu redzi, Džordž, viņa palīdz kravāties kā mazs eņģelītis un čivina vienā laidā, itin ka viņai vairs nebūtu nekādu raižu. Es taču tev teicu — viņa ir jāieinteresē par kaut ko citu.

—   Hm-m, — sekoja skeptiska atbilde, — cerēsim, ka tev taisnība.

Drīz vien viss bija sakravāts, pilsētas dzī­voklis uzposts un salīgts kāds vietējo iedzīvo-

tāju pāris lauku mājas uzraudzīšanai. Kad beidzot pienāca aizbraukšanas diena, Glorija izturējās gluži tāpat kā agrāk un ne ar puš­plēstu vārdu nepieminēja Robiju.

Lieliskā noskaņojumā ģimene ar gaisa tak­sometru aizbrauca uz lidostu (Vestons gan labāk būtu lidojis ar savu personisko helikop­teru, bet tas bija divvietīgs un bez bagāžas novietnes) un iekāpa lidmašīnā.

—   Nāc šurp, Glorij, — misis Vestone sauca, — es tev aizņēmu vietu pie loga, lai tu visu varētu redzēt.

Glorija priecīgi apsēdās pie loga, piespieda pie biezā, dzidrā stikla deguntiņu, kas tūdaļ kļuva gluži plakans un balts, un sāka sasprin­dzināti vērot apkārtējo ainavu. Viņas interese vēl pieauga, kad lidmašīnas salonā piepeši iebrāzās motoru dūkoņa.

Glorija vēl bija pārāk maza, lai izbītos, kad Zeme strauji attālinājās, it kā būtu izkritusi cauri kādai lūkai, bet viņa pati šķita divtik smaga nekā parasti. Tomēr viņa jau bija pie­tiekami liela, lai viss liktos bezgala intere­sants. Tikai tad, kad Zeme kļuva līdzīga ma­zai, raibai lupatu segai, Glorija atrāva de­guntiņu no stikla un pievērsās mātei.

—   Māmiņ, vai mēs drīz būsim pilsētā? — viņa vaicāja, berzēdama nosalušo degungalu un ziņkārīgi vērodama, kā no viņas elpas radies svīduma plankumiņš uz rūts lēnām saruka un izzuda.

—       Apmēram pēc pusstundas, mīļumiņ, —

atteica māte un piebilda ar tikko jaušamam bažām:

—   Vai tu priecājies, ka mēs braucam? Tev patiks pilsētā, tur ir tik daudz lielu namu, cilvēku un interesantu lietu. Mēs katru dienu apmeklēsim vizivok.su un dažādas izrādes, iesim uz cirku, uz pludmali . ..

—   Jā, māmiņ, — Glorija atbildēja bez sevišķas sajūsmas.

Lidmašīna šai brīdī lidoja pāri lielai mākoņu grēdai, un Glorija aizrautīgi vēroja baltos padebešus no lidojuma augstumiem. Tad debesis atkal kļuva skaidras, un meitene pagriezās pret māti ar tādu izteiksmi sejā, it kā viņai būtu zināms kāds noslēpums.

—   Māmiņ, es zinu, kāpēc mēs braucam uz pilsētu.

—   Tiešām? — misis Vestone apjuka. — Nu kāpēc tad?