Es Robots

Greisa Vestone iegrima pārdomās. Viņa izklaidīgi uzlūkoja Gloriju un Robiju. Mei­tene bija tik cieši sažņaugusi robota kaklu, ka to varēja izturēt vienīgi šāds metāla radī­jums, un gluži kā neprātā melsa visādus niekus. Robija hromētā tērauda rokas, kas spēja sasiet mezglā divas collas biezu dzelzs stieni, bija maigi apvijušas mazās meitenes augumu, un viņa acīs gailēja tumši sārtas uguntiņas.

—   Nu, — misis Vestone beidzot noteica, — lai Robijs paliek pie mums, līdz viņu sa­ēdīs rūsa.

*

Sjūzena Ķelvina paraustīja plecus.

— Tas, protams, nenotika. Toreiz bija 1998. gads. 2002. gadā izgudroja staigājošu un ru­nājošu robotu. Līdz ar to visi nerunājošie roboti bija novecojuši, bet ari robotu preti­nieku pacietības mērs bija pilns. Laikā no 2003. līdz 2007. gadam gandrīz visās pasau­les valstīs tika aizliegts izmantot robotus uz

Zemes jebkādiem nolūkiem, izņemot zināt­niskos eksperimentus.

—   Tātad Glorijai galu galā tomēr bija jā­šķiras no Robija.

'— Laikam gan. Liekas tomēr, ka piecpa­dsmit gadu vecumā viņai to bija vieglāk izda­rīt nekā astoņu gadu vecumā. Lai nu kā, bet tas viss bija muļķīgi un nevajadzīgi. Kad 2007. gadā sāku strādāt akciju sabiedrībā «U. S. Robots», firmas finansiālais stāvok­lis bija visai bēdīgs. Sākumā domāju pat, ka pēc dažiem mēnešiem palikšu bez darba, bet tad mēs sākām ražot robotus citu planētu tirgiem.

—   Un tad, protams, viss noritēja labi?

—   Tā nu gluži nebija. Sākumā mēs mēģi­nājām izmantot jau agrāk saražotos mode­ļus. Piemēram, šos pirmos runājošos robotus. Tie bija pēdas divpadsmit gari, ļoti neveikli, un liela labuma no tiem nebija. Robotus aiz­sūtījām uz Merkuriju, lai viņi tur palīdzētu ierīkot raktuves, bet ar šo darbu viņi netika galā.

Es pārsteigts viņu uzlūkoju:

—   Netika galā? Bet «Mercury Minēs» taču ir koncerns ar vairāku miljardu kapitālu.

—   Tagad jā. Taču izdevās tikai otrais mē­ģinājums. Ja jūs, jaunais cilvēk, gribat par to uzzināt kaut ko sīkāk, ieteicu uzmeklēt Gregoriju Pauelu. Viņam un Maiklam Dono- vanam_ 10. un 20. gados firma uzticēja visat­bildīgākos uzdevumus. Par Donovanu vairā­kus gadus neesmu neko dzirdējusi, bet Pauels dzīvo tepat Ņujorkā. Tagad viņš jau ir vec­tētiņš. Man ir ļoti grūti pierast pie šis do­mas. Es atminos viņu pavisam jaunu. Pro­tams, toreiz es ari biju jaunāka.

Gribēju, lai viņa turpina savu stāstu.

—   Ja jūs, doktore Ķelvina, man pastāstītu kaut ko vispārīgos vilcienos, misters Pauels varbūt varētu pēc tam šo to papildināt. (Tā tas vēlāk ari notika.)

Viņa uzlika savas kalsnās rokas uz rak­stāmgalda un, skatīdamās uz tām, sacīja:

—  Es varu pastāstīt par divām vai trim ekspedīcijām.

—   Sāciet ar Merkuriju, — es ierosināju.

—   Labi. Otrā ekspedīcija uz Merkuriju, kā liekas, tika organizēta 2015. gadā. Tā bija pētnieciska ekspedīcija, ko finansēja «U. S. Ro­bots» un firma «Solar Minerāls». Tajā pie­dalījās joprojām eksperimentāls jauna tipa robots, Gregorijs Pauels un Maikls Donovans …

RIŅĶA DEJA

Viss jādara ar vēsu prātu — tāds bija Gregorija Pauela iemīļotais izteiciens, tādēļ, redzot Maiku Donovanu gluži nosvīdušu brāžamies pa kāpnēm lejā, viņš sarauca pieri.

—       Kas noticis? — viņš vaicāja. — Vai kas deg?

—       Kā tad, — Donovans nošņāca. — Ko tu visu dienu varēji sadarīt tur lejā? — Viņš dziļi ievilka elpu un izgrūda: — Spīdijs nav atgriezies!

Pauela acis acumirklī plaši iepletās, un viņš brīdi apstājās, bet tad atguvās un tur­pināja kāpt tālāk augšā. Klusēdams viņš uz­gāja līdz kāpņu laukumiņam un tad jautāja:

—  Vai tu aizsūtīji vinu pēc selēna?

—   Jā.

—   Cik ilgi viņš ir projām?

—  Nu jau ir piecas stundas.

Atkal klusums. Tā bija velnišķīga situā­cija. Viņi atradās uz Merkurija tikai div­padsmit stundu — un jau tādā ķezā.

Merkuriju gan vienmēr ir uzskatījuši par

Saules sistēmas nelaimīgāko planētu, bet nupat bija par traku.

Pauels sacīja:

—   Sāc no gala un stāsti, kā tas viss no­tika.

Viņi iegaja radiokabīne — tas iekārtā, ku­rai pēdējos desmit gados, kas pagājuši kopš pirmās ekspedīcijas, neviens nebija pieskā­ries, šķita jau mazliet novecojusi. Tehnikā šie desmit gadi ir bijuši visai nozīmīgi. Tas re­dzams, kaut vai salīdzinot Spīdiju ar tā tipa robotiem, ko ražoja 2005. gadā. Īpaši pēdējā laikā robotikā bija sperti milzu soļi uz priekšu. Pauels uzmanīgi piedūra pirkstu pie vēl spožās metāla virsmas. Sī telpa, tāpat kā visa stacija, nomāca ar savu pamestību.

Laikam arī Donovans to juta. Viņš iesāka stāstīt:

—   Es mēģināju ar radio palīdzību noteikt Spīdija atrašanās vietu, bet nekas neiznāca. Ar radio neko nevar iesākt Merkurija saules pusē — tā viļņi nesniedzas tālāk par divām jūdzēm. Tas arī bija viens no Pirmās ekspe­dīcijas neveiksmes cēloņiem. Bet, lai uzstā­dītu ultraīsviļņu iekārtu, mums ir vajadzīgas vairākas nedēļas …

—   Par to runāsim vēlāk. Ko tev izdevās noskaidrot?

—   Uz īsajiem viļņiem es uztvēru nemodu- lētu signālu. Tas man atklāja vienīgi Spīdija atrašanās vietu. Sekoju viņam šādi divas stundas un rezultātus atzīmēju kartē.